Bāreņu darbi

15. March, 2008, autors: Artūrs Žogla 

Viena no pēdējā laika modes lietām digitālo bibliotēku diskusijās ir tā sauktie “bāreņu darbi”. Nē, tie nav bāreņu rakstīti darbi, bet gan formāli ar autortiesībām aizsargāti (jo nav beidzies to autortiesību aizsardzības termiņš) darbi, kuriem nav iespējams atrast autortiesību īpašnieku/mantinieku. Ir cerības, ka digitālajā bibliotēkā varētu publicēt tādus bāreņu darbus. Vienīgā problēma, kas vēl jāatrisina – Latvijā nav formāla procedūra, lai konstatētu, ka darbs ir bāreņu darbs.

Piemēram, bibliotekārs atrod krājumos kādu ļoti interesantu fotogrāfiju un nolemj to ievietot digitālajā bibliotēkā. Lai izvairītos no autortiesību pārkāpumiem, bibliotekāram vispirms jāveic izmeklēšanas darbs, lai noskaidrotu, kas ir fotogrāfijas autors un kas – potenciālais autortiesību mantinieks. Bet jautājums – cik nopietnai jābūt izpētei, lai varētu droši pateikt: “Ok! Šis ir bāreņu darbs.” Stunda? Darbadiena? Mēnesis? Jāizskata 1.. 2.. 3.. enciklopēdijas? Jāpalūdz konsultācija no N citām institūcijām?

Viens no tuvākajā laikā digitālajā bibliotēkā iekļautajiem resursiem varētu būt Latvijas mūziķu attēlu kolekcija. Diemžēl tur ir pa pilnam fotogrāfiju, kurām nav zināms autors kaut gan pēc fotogrāfijas veidošanas laika ir skaidrs, ka autortiesību aizsardzības periods vēl nav beidzies. Kaut vai, piemēram, šī bildīte ar Leonīdu Vīgneru un Imantu Kalniņu.

Leonīds Vīgners un Imants Kalniņš skaņu studijā

Bibliotekāram nav izdevies noskaidrot šī attēla autoru, bet vai tas būs juridisks pamats ievietot šo attēlu digitālajā bibliotēkā? No digitālās bibliotēku veidotāju skatupunkta, viennozīmīgi – jā! Bet autortiesību aģentūras noteikti domās citādi…

Līdzīga situācija ir ar “komerciālajā apritē neesošajiem darbiem”. Ir redzēta diezgan iespaidīga statistika, ka no visiem šobrīd ar autortiesībām aizsargātajiem darbiem apmēram tikai 2-5% patreiz ir komerciālajā apritē. Respektīvi, saskaņā ar pašreizējo likumdošanu: 95-98% no visiem ar autortiesībām aizsargātajiem darbiem nav pieejami ne digitālajās bibliotēkās (jo nedrīkst publicēt), ne arī ir nopērkami pat ja jūs būtu ar mieru maksāt (jo nav komerciālajā apritē). Tātad iedzīvotājiem faktiski tiek liegta piekļuve milzīgai “informācijas aisberga zemūdens daļai” – ja, protams, neskaita iespēju atnākt uz bibliotēku un to visu te uz vietas lasīt.

Domājam, kā risināt brīvas pieejas informācijai jautājumus, bet ja jums ir labas idejas, tad vienmēr laipni lūgti padalīties! 🙂


KOMENTĀRI: 3, KATEGORIJAS: Digitālā bibliotēka, Pārdomas

Komentāri: 3

  1. milezs saka:
    31. March, 2008 plkst. 7:03

    Tas, ka autors nav zināms, nekādi neatņem autoram viņa personiskās tiesības. Autoram visa viņa mūža laikā ir pamatotas tiesības, ka pie viņa darbiem ir norādīts viņa vārds, kā arī tikpat būtiskas (ekskluzīvas!) tiesības – lemt, vai konkrēto darbu publicēt vai nepublicēt. Ja nu autoram nepatīk šī viņa uzņemtā fotogrāfija (un viņš uzskata, ka tā dara kaunu viņam un uzņemtajiem cilvēkiem). Ja nu autoram šī fotogrāfija ir nozagta (vai mazums bilžu internetā?…).

  2. Antuanete saka:
    3. April, 2008 plkst. 8:04

    Autoram (vai viņa mantiniekiem) taču vienmēr ir iespēja konstatēt, ka viņa darbs ticis publicēts digitālajā bibliotēkā, un pēc šī fakta konstatācijas vērsties bibliotēkā ar lūgumu atzīt viņa autortiesības. Domāju, ka šādu darbu publicēšana (ar attiecīgu norādi, ka tas ir “bāreņu darbs”) būtu visefektīvākais veids, kā apzināt līdz šim nezināmos autorus vai viņu mantiniekus – galu galā, tā tomēr ir bibliotēka, nevis komerciāla rakstura medijs, kas ar materiālu publicēšanu kaut ko nopelna. Ja jau konkrēto darbu var apskatīt “dzīvajā” bibliotēkas telpās, tad neredzu iemeslu, kāpēc to nepublicēt arī digitālajā bibliotēkā.

  3. Interneta Pakalpojumi saka:
    2. October, 2009 plkst. 22:10

    Var meiģināt ievietot ar atsauci meklējam autoru, varbūt kāds parādās:)

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.