NAP

26. March, 2008, autors: Artūrs Žogla 

Laba ziņa! Digitālās bibliotēkas veidošana ir iekļauta Nacionālās attīstības plānā 2007. – 2013. gadam. Tas ir viens no LR ilgtermiņa stratēģijas dokumentiem, kas ir zināms drošības garants digitālās bibliotēkas atbalstam turpmākajos gados.

Sākās viss ar pāris digitālām kolekcijām, tad ar digitālās bibliotēkas darba grupas izveidošanu, tad digitālā bibliotēka tika iekļauta I. Godmaņa valdības deklarācijā un nu esam tikuši līdz Nacionālās attīstības plānam.

NAP sakarā digitālās bibliotēkas darba grupai šobrīd jāveic atbildīgs darbs – jāprognozē digitālās bibliotēkas attīstības tendences līdz 2013. gadam, kas ņemot vērā IT nozares attīstības tempus, ir pamatīgi sarežģīta padarīšana. Idejas un vīzijas jau protams ir un tās arī tiek iestrādātas NAPā, bet šis dokuments uzvedināja uz domām par nelielu pafantazēšanu: ko varētu piedāvāt digitālā bibliotēka 2013. gadā?

Tālāk pilnīgi brīva (un varbūt vietām utopiska) vīzija:

  • Ejam pa parku un ieraugam interesantu pieminekli. Izvelkam mobilo telefonu, kuriem visiem ap 2013. gadu jau noteikti ir iebūvēti GPS uztvērēji un pieslēdzamies digitālajai bibliotēkai, kas pēc nolasītajām GPS koordinātām atrod visus uz šo vietu attiecošos materiālus (attēlus, video ierakstus, tekstuālus aprakstus, uml.)
  • Digitālajā bibliotēkā ir iespējams atbildēt uz cilvēkvalodā noformulētiem jautājumiem, piemēram “Kāpēc Latvijā tiek atzīmēts 25. marts?”, “Kādas personas bija iesaistītas Latvijas Satversmes tapšanā?” vai “Ar kādiem mūziķiem sadarbojies Emils Dārziņš?”
  • Jebkuru tekstuālu materiālu var noklausīties kā audio ierakstu – to spēj nolasīt speciāls “lasīšanas robots”, kura balss kvalitātes ziņā nebūs atšķirama no reālas cilvēka balss.
  • Darbojas automatizēta objektu atpazīšanas programma, kas spēj identificēt attēlos un video ierakstos redzamos priekšmetus un personas. Tādejādi varēs meklēt, piemēram, visus attēlus, kuros redzama “zemeņu torte” vai video, kur ir skatāms “Raimonds Pauls UN akordeons”.
  • Digitālājā bibliotēka ir pieejami digitalizēti 3-D objekti, kurus var attēlot ar speciālām hologrammu ģenerēšanas iekārtām.
  • Digitālajā bibliotēkā var saglabāt smaržas, garšas un faktūras (pagaidām digitālās bibliotēkas izpatīk tikai divām cilvēku sajūtām: redzei un dzirdei). Ja lietotājam pieejama īpaša smaržas, garšas vai faktūru reproducējoša iekārta, tad var pasmaržot Krāslavas rajona mežos lasītus viršus vai pagaršot Kuldīgas beķereju ceptus sklandraušus, utml.

Vai ir vēl kāda nākotnes vīzija, ko ap 2013. gadu vajadzētu sasniegt digitālajai bibliotēkai?


KOMENTĀRI: 3, KATEGORIJAS: Digitālā bibliotēka, Pārdomas

Komentāri: 3

  1. ilze saka:
    28. March, 2008 plkst. 9:03

    Lieliska ziņa!
    Ja tikai valdības vīriem pietiktu atbildības sajūtas par to, ka attīstības plānā ierakstītās vīzijas un veicamie darbi tiešām jāpilda. Bet tas ir cits jautājums.

    Pēc būtības labi, ka ir tik konkrēts dokuments pie kā viņu atbildību piesiet tanī brīdī, kad tiek runāts par valsts finansiālu iesaistīšanos! Tad kad valsts plāni tiek samēroti ar valsts naudu!

    Man šobrīd šķiet netverama ideja par smaržām!
    Bet tas būtu vienreizēji.
    Tomēr tanī pat laikā šķiet, nekas, nu it nekas nespēj aizstāt to, ka tu reāli stāvi mežā un sajūti sveķu smaržu, sūnu zem kājām, dzirdi lapu čaboņu un jūti, ka gaiss vēl tik vēss,,,

    Bet, malači, apsveicu!

  2. nuclearsecrets saka:
    28. March, 2008 plkst. 22:03

    Es savukārt atļaušos pasapņot ne tik daudz par tehnoloģiju, bet par likumdošanu. Es, piemēram, sapņoju, ka 2013. gadā Latvijā likums noteiks, ka par “bāreņu darbiem” rūpējas LN(D)B, nevis AKKA/LAA. Kaut vai izmainot likumu tā, ka tad, ja uzrodas mantinieks, kas saistību var pierādīt, viņš saņem likumā noteiktu summu par darba izmantošanu, bet ne vairs pilnu kontroli. Pats vainīgs, ka nepieteicās ātrāk. Un tad es, piemēram, savā blogā savu iecienītāko Čaka dzejoļu izlasi varēšu publicēt jau 2013., nevis 2021. gadā. Vai, piemēram, es sapņoju, ka mēs PSRS atstāto intelektuālo īpašumu pasludināsim par Latvijas īpašumu. Vecās kaŗabāzes taču mēs tā pārņēmām, tātad precedents ir. Kāpēc tad ne tās pašas PSRS armijas kartes? Vai (nu jau es kļūstu pavisam pārdrošs) es pat atļaujos sapņot, ka mēs noteiksim, ka autortiesības izbeidzas nevis 70, bet gan 50 gadus pēc autora nāves — minimālais termiņš, ko pieprasa Bernes konvencija. Ja prasa, tad prasa, lai būtu. Taču tie divdesmit gadi būtu milzīga atšķirība — ja tā būtu, jau tagad atkristu jautājums par Čaka autortiesībām.
    Ar to visu es gribēju pateikt, ka ir jau jauki, ja mēs būvējam digitālās tehnoloģijas, kas ļauj mums taisīt visādas lietas. Taču šķiet mazliet absurdi, ka vienlaikus mēs arī pieņemam likumus, kas mums to neļauj darīt. Lielākā dāvana, ko valdība un Saeima varētu piešķirt digitālajai bibliotēkai, būtu grozījumi Autortiesību likumā.

    P.S. Nu labi, viens mazs sapnītis par tehnoloģijām. Es sapņoju, ka 2013. gadā manā Saulkrastu bibliotēkā stāvēs mašīna, kas drukā un iesien grāmatas mīkstajos vākos. Es tur ielieku, pieņemsim, piecīti, izvēlos digitalizētu grāmatu no LNDB plašajiem arhīviem, mašīna paņem manu piecīti un pēc dažām minūtēm man iedod manu kāroto grāmatu — turklāt nevis aizdod, bet iedod, es viņu varu paturēt uz mūžiem. Tā tehnoloģija, atšķirībā no smaržu ierakstiem, jau ir pieejama. Bet atkal — likumdošana.

  3. Interneta Pakalpojumi saka:
    2. October, 2009 plkst. 23:10

    Lieliski!

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.