23. aprīļa pēcpusdienā notika mūsu (LNB) organizētā diskusija „Grāmata 2.0 : paradigmas maiņa”. Bijām uzaicinājuši vairākus ekspertus – bloga krizdabz.lv autoru Kristapu Skuteli, literatūras un filozofijas portāla ¼ Satori redaktoru Reini Tukišu, multimediju mākslinieku Jāni Garanču, sabiedrības „Tilde” valdes locekli Andreju Vasiļjevu un Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas „Letonica” projektu vadītāju Artūru Žoglu. Par diskusijas izdošanos vai neizdošanos runājot, kā jau tas mēdz notikt – ir lietas, kas bija labas, un ir lietas, kas varēja būt labākas. Protams, ideāli, ja izdodas vienā veselumā ietvert visu – gan māti, gan meitu, gan kleitu, taču nobīde no ideāla arī nav slikta – ir, kur augt.

Pēc diskusijas sapratu arī, cik patiesībā daudzos veidos un leņķos var runāt par lasīšanas, šīs salīdzinoši jaunās cilvēces nodarbes (kā atzīmēja Reinis Tukišs, norādot, ka lasīšana masveidā aizsākās tikai 19. gs. beigās) fenomenu. Un kaut arī savā ziņā bijām ierobežojuši tēmu, uzsvaru liekot uz lasīšanas paradumiem „digitālajā laikmetā”, protams, konfrontācija ar pirmsdigitālo tehnoloģiju ēru bija neizbēgama. Līdz ar to – diskusija izvērtās par sērfošanu jēdzienu, tehnoloģiju, laikmetu un nākotnes vīziju tīklojumā, sniedzot varbūt salīdzinoši maz atbilžu, toties uzdodot daudz jautājumu, kas mudina domāt un meklēt atbildes arī ārpus 23. aprīļa diskusijas aprisēm. Lasīt visu rakstu »

Varbūt kādam rodas jautājums — kāpēc bibliotēkai ir vajadzība pēc sava bloga un ko tā īsti tur darīs? Patiesībā bibliotēka īsti neatbilst tipiskajiem blogosfēras atribūtiem. Tāpēc nereti bibliotēku blogi veidojas kā kaut kas līdzīgs „mājaslapa 2” ar visai izteiktām sabiedrisko attiecību kanāla pazīmēm. Mūsu gadījumā tas nebūs tikai Andra Vilka blogs. Kaut arī „direktoru” blogi ir visai populārs žanrs, ceram, ka mūsu „blogeri” būs plašs ar bibliotēku saistītu cilvēku loks.

Dažu bibliotēku blogi ir orientēti uz konkrētu tematiku — digitālās bibliotēkas, Bibliotēka 2.0, tehnoloģijas bibliotēkās utt. Arī mums ir jāizvēlas „sarkanais pavediens”. Mēs varētu rosināt sarunas par vairākiem jautājumiem: vai un kā mainās lasīšanas fenomens? Kāpēc prasme lietot digitālo tehnoloģiju rīkus ir svarīga informācijas meklēšanā un izmantošanā? Vai un kas darāms, lai pārliecinātos par informācijas ticamību? Vai bibliotēka var būt alternatīva formālām zināšanām un oficiālam viedoklim? Bibliotēka — tikai tekstu krātuve? Kāda ir bibliotekāra loma zināšanu navigācijā? Kā ikviens var ne tikai veidot bibliotēkas resursus, bet arī tos translēt? Bibliotēka — vieta tiešai komunikācijai?

Mēs esam īpaši ieinteresēti blogu „sociolektā” visplašākajā kontekstā. Publikācijas tradicionālajā izpratnē sen vairs nereprezentē visu sabiedrības apritē esošo „atmiņas” kopumu. Šo kopumu, elektroniskās publikācijas ieskaitot, bibliotēkai arī vajag saglabāt un arhivēt.

Tomēr LNB blogā mēs vispirms saredzam unikālu iespēju veidot nepastarpinātu, neformālu un divpusēju sadarbību, lai bibliotēka kopā ar lasītājiem* bagātinātu gan tās tradicionālo, gan digitālo saturu, tehnoloģijas un pakalpojumus. Kā reālajā, tā virtuālajā telpā.

Andris Vilks,
Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors

* Apzināti izvēlējos terminu „lasītājs”, nevis „lietotājs” vai „klients”, jo tam ir ļoti sena un plaša semantika (‘lasīt’ — salasīt, savākt utt.), kas daudz vairāk to tuvina jēdzieniem „domāt”, „saprast” un „zināt” nekā termins „lietot”.