Lasīšanas paradumi 2.0

25. April, 2009, autors: Signe Valtiņa 

23. aprīļa pēcpusdienā notika mūsu (LNB) organizētā diskusija „Grāmata 2.0 : paradigmas maiņa”. Bijām uzaicinājuši vairākus ekspertus – bloga krizdabz.lv autoru Kristapu Skuteli, literatūras un filozofijas portāla ¼ Satori redaktoru Reini Tukišu, multimediju mākslinieku Jāni Garanču, sabiedrības „Tilde” valdes locekli Andreju Vasiļjevu un Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas „Letonica” projektu vadītāju Artūru Žoglu. Par diskusijas izdošanos vai neizdošanos runājot, kā jau tas mēdz notikt – ir lietas, kas bija labas, un ir lietas, kas varēja būt labākas. Protams, ideāli, ja izdodas vienā veselumā ietvert visu – gan māti, gan meitu, gan kleitu, taču nobīde no ideāla arī nav slikta – ir, kur augt.

Pēc diskusijas sapratu arī, cik patiesībā daudzos veidos un leņķos var runāt par lasīšanas, šīs salīdzinoši jaunās cilvēces nodarbes (kā atzīmēja Reinis Tukišs, norādot, ka lasīšana masveidā aizsākās tikai 19. gs. beigās) fenomenu. Un kaut arī savā ziņā bijām ierobežojuši tēmu, uzsvaru liekot uz lasīšanas paradumiem „digitālajā laikmetā”, protams, konfrontācija ar pirmsdigitālo tehnoloģiju ēru bija neizbēgama. Līdz ar to – diskusija izvērtās par sērfošanu jēdzienu, tehnoloģiju, laikmetu un nākotnes vīziju tīklojumā, sniedzot varbūt salīdzinoši maz atbilžu, toties uzdodot daudz jautājumu, kas mudina domāt un meklēt atbildes arī ārpus 23. aprīļa diskusijas aprisēm.

Par lasīšanu un Lasīšanu

Izvēloties diskusijas tēmu, izkristalizējās doma, ka jautājums par to, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē mūsu lasīšanas paradumus, varētu būt aktuāls vai vismaz interesants samērā daudziem cilvēkiem, jo lielākā daļa taču ikdienu pavada digitālo tehnoloģiju sabiedrībā. Vienalga – sēžot darbā pie datora, spaidot tālruņa pogas vai arī ekskluzīvi – lasot „Da Vinči kodu” e-lasītājā. Arī bibliotēkās mūsdienās ir daudz iespēju – sākot ar datoru un interneta izmantošanu līdz pat digitālajām bibliotēkām un e-grāmatu platformām. Un, kaut arī diskusijas tēmas uzstādījumā primāri nebija akcentēta lasīšana, bet gan viss jēdziens kopumā – „lasīšana digitālajā laikmetā”, a apriori pieņemot, ka lasīšana kā jēdziens jau ir dota, tomēr pamatota bija Reiņa Tukiša vēlme un priekšlikums vispirms noskaidrot, kas īsti tiek saprasts ar „lasīšanu”. Kristaps Skutelis teica, ka „lasīšana vispirms ir informācijas ieguve”. Ja to definējam šādi, tad, kā piemetināja Reinis, mums nav pamata uztraukties, ka cilvēki mūsdienās nelasa. Gluži otrādi – viņi lasa tik daudz kā vēl nekad agrāk. Jo – ja lasīšana ir informācijas ieguve, tad attiecīgi lasīšana ir viss, ko mēs ikdienā darām, savācot kopā simbolu virknes – vai tas būtu grāmatas teksts, akcijas sauklis veikala skatlogā, ceļazīme vai īsziņa telefonā – un piešķirot tām nozīmi. Jautājums tādējādi ir tieši par lasīšanas jeb, pareizāk sakot, – lasāmā materiāla kvalitāti. Vai literāri un profesionāli augstvērtīgiem tekstiem, kādi pārsvarā atrodami grāmatās, ir nākotne, un kas tādā gadījumā būs šo tekstu „patērētāji”? Šeit varētu runāt par to, ka mums ir vairāki vajadzību līmeņi, kā dēļ mēs lasām (ikdienas ziņu līmenis, izglītība, izklaide, emocionālas un intelektuālas vajadzības u.c.). Jautājumu par kvalitāti varētu ievirzīt šajā „vajadzību” gultnē – kurš no vajadzību līmeņiem mūsos gūs virsroku nākotnē?

No ekskluzīvā uz plaši pieejamo

kristaps1
Foto: Velta Knikste, LNB

Kristaps Skutelis savā prezentācijā sniedza skatījumu uz to, kā grāmata no ekskluzīva un dārga priekšmeta mūsdienās kļuvusi par plašām sabiedrības masām pieejamu mediju. Ja agrākos laikos grāmatas pārrakstīja ar roku un bieži vien noformējumam bija primāra nozīme, tad mūsdienās grāmatas noformējums ir sekundārs, svarīgākais ir saturs. Savukārt saturs šodien vairs netiek saistīts ar, piemēram, vesela grāmatplaukta svaru. Visu grāmatplauktu tagad iespējams salādēt vienā mazā ierīcē un nēsāt līdzi rokassomiņā vai kabatā. Mākslinieks Jānis Garančs demonstrēja piemērus, kā nākotnē attīstīsies elektroniskais papīrs – tajā nebūs lasāma tikai tekstuāla informācija, bet tas tiks papildināts arī ar dažādām animācijām. Savukārt Andrejs Vasiļjevs skaidroja, kā notiek pāreja no analogajām uz digitālajām grāmatām. Taču mūsdienās var runāt ne tikai par analogajām un digitālajām grāmatām, bet arī par analogajām un digitālajām bibliotēkām. Artūrs Žogla sniedza ieskatu procesā, kā notiek digitalizēto izdevumu pielāgošana lasītāju vajadzībām, kas vistiešākajā mērā ir saistīts ar lasīšanas paradumiem, to izpēti un attīstību, lai varētu piedāvāt lasītājiem ērtu un funkcionālu veidu, kā iegūt kvalitatīvu informāciju.

Diskusijas dalībnieki pieminēja arī digitālā laikmeta „ēnas puses”: paviršība informācijas meklēšanā, informācijas drošticamības problēma, wiki un gūglētāju paaudze. Šajā „trūkumu” virknē iederas arī rakstnieka Gunta Bereļa pieminētā „formātu Bābele”, jo arī digitālās, tāpat kā analogās publikācijas ir biznesa objekts, un nav iemesla cerēt, ka e-grāmatu un elektronisko lasīšanas ierīču izplatītāji ies pretim lasītājiem un piedāvās tikai vienu formātu, kas der visām ierīcēm. Līdzīgi kā mūzikas un kino biznesā, kur tiek izgudroti arvien jauni datu nesēju veidi, skaņu un audiovizuālo failu formāti, kā arī atskaņotāji, kas bieži vien ir savstarpēji nesavietojami.

Psiho-loģiskas nianses

Diskusijā gan tas tika mazāk skarts, taču mani pašu ļoti interesē jautājums, kā internets un digitālās tehnoloģijas maina mūsu domāšanas veidu un kognitīvās spējas. Pirmsdigitālo tehnoloģiju laikā bija aktuāls lineārais lasīšanas modelis: teksts ir strukturāli sakārtots, tam ir sākums, vidus un beigas, lasītājs fokusējas uz autora domu. Savukārt interneta paaudzes lasītāji savā ziņā paši nosaka, kur ir „stāsta” sākums, vidus un beigas, sērfojot cauri dažādiem avotiem, klikšķinot uz hipersaitēm, paši piedaloties satura veidošanā u.tml. Amerikāņu domātājs Skots Karps (Scott Karp) to nosaucis par networked jeb tīkloto modeli. Taču – ko sevī ietver šie jaunie paradumi? Pieņemu, ka apgrūtināta ir koncentrēšanās spēja, paaugstinās aizkaitināmības risks, pazeminās sistemātiskums, grūtības fokusēt uzmanību (no daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka viņi vairs nespēj līdz beigām izlasīt drukātās grāmatas, kaut arī tās ir bijušas gana interesantas). Noteikti ir vēl daudz un dažādu pazīmju, ar ko raksturīgs šis  „tīklotais” lasīšanas modelis.. Taču līdztekus psiholoģiskajām izmaiņām, ko rada lasīšanas paradumu maiņa, rodas arī jautājums – kā mēs tiekam vai netiekam galā ar lieliem informācijas daudzumiem? Kādas īpašības mūsos rada multitasking jeb vienlaicīgs vairāku uzdevumu izpildes režīms? Un vai ar šīm jaunajām tendencēm mainās arī veids, kā mēs sevi pozicionējam kā sociālas un komunicējošas būtnes? Patiesībā jau mēs informāciju, kas nonāk mūsu redzeslokā, burtiski aprijam. Taču – kā mēs nesajūkam prātā no tā informācijas ūdenskrituma, kas pār mums ik dienu gāžas? Acīmredzot, palielinoties informācijas izplatīšanās ātrumam un arī apjomam, arī mūsu informācijas uztveres un apstrādes aparāts ir spiests pielāgoties šīm jaunajām tendencēm. Un nav brīnums, ja daudz labāk jūtamies, izlasot 140 zīmju garu Twitter ziņu vai arī ar acīm skrienot pāri ziņu virsrakstiem, nekā iedziļinoties garos problēmrakstos. Gluži vienkārši – smadzenes nespēj vienlīdz kvalitatīvi apstrādāt lielus un sarežģītus informācijas daudzumus, tāpēc labprātāk ņem pretim daudz, taču vienkāršā formā izteiktus vēstījumus.

Ar skatu nākotnē

diskusija
Foto: Velta Knikste, LNB

Kaut arī rakstnieks Džefs Gomezs (Jeff Gomez) grāmatā „Print is Dead” atzīmē, ka drukātā grāmata jau ir mirusi un ka izdevējiem un rakstniekiem jādomā par savu nākotni un attīstību digitālajā laikmetā, diskusijas dalībnieku vidū bija diezgan liela vienprātība, ka šobrīd tehnoloģijas tomēr vēl nav tādā attīstītas līmenī, lai e-grāmatas izkonkurētu drukātās grāmatas. Jo, neraugoties uz daudzajiem e-lasītājiem, viedtālruņu iespējām, plaukstdatoriem un citu aparatūru, gluži vienkārši – nav atrasta ideāla un pietiekami komfortabla ierīce, kas derētu mūsdienu lasītājam. Tāpēc drukātās grāmatas vēl var neuztraukties par savu eksistenci.

Taču kā ar pašu lasīšanu? Kā lasīšanas tradīcija attīstīsies nākotnē? Vai tā ar laiku izzudīs pavisam? Mūsdienās bērni ar datoru iemācās darboties daudz agrāk nekā lasīt, un, iespējams, viņiem informācijas saņemšanai galvenokārt nebūs nepieciešama lasītprasme. Taču vienalga – no šodienas perspektīvas skatoties, grūti būtu apgalvot, ka lasīšanas tradīcija pavisam izzudīs, bet, iespējams, kā Reinis Tukišs provocējoši komentēja, digitālais laikmets patiesībā atkal saliek visu pa plauktiņiem – grāmatas lasīs mācīti un gudri vīri (tagad jau arī sievas) kā 19. gadsimtā. Un tas būs diezgan ekskluzīvs hobijs. Līdzīgi uzskata arī „The New Yorker” žurnālists Kalebs Kreins (Caleb Crain) rakstā „Twilight of the Books. What will life be if people stop reading?” Taču tās, protams, ir tikai spekulācijas. Kā būs patiesībā, uzzināsim, kad pienāks laiks.

Papildu informācijai:
Kristapa Skuteļa atskats uz diskusiju
Reiņa Tukiša atskats uz diskusiju


KOMENTĀRI: 6, KATEGORIJAS: Pārdomas, Tehnoloģijas

Komentāri: 6

  1. lilija saka:
    27. April, 2009 plkst. 17:04

    Manuprāt,”tīklojumam” nav raksturīgi tik gari maratonlasāmgabali kā šis te (kaut arī pēc idejas ne-slikts). Apjomus vajadzētu atstāt drukātam variantam. Blogs kā žanrs ir kompakts un īss,manuprāt. Tāds,ka acis var ātri paņemt,prāts ātri sagremot un turpat arī rodas viedoklis, ko iekomentēt.
    Ar šitādu kamēr tiec līdz pēdējai rindai, aizmirstas skartās problēmas un izteikties par tām vairs netīk.

  2. Signe Valtiņa saka:
    27. April, 2009 plkst. 22:04

    Paldies par komentāru! Pēc manas pieredzes, blogu ierakstu garums mēdz būt dažāds. Ir vairākas pieejas – virspusēji pārskriet pāri kādai tēmai vai to aprakstīt iedziļinoties. Tā ir katra autora izvēle konkrētā situācijā. Jo par dažām lietām mums ir mazāk, ko teikt, par citām – vairāk.

  3. JKI saka:
    28. April, 2009 plkst. 11:04

    Es ieteiktu izlasīt
    http://www.tbray.org/ongoing/When/200x/2009/04/25/Long-and-Short-Forms
    un apdomāt, vai grāmata un lasīšana tās tradicionālajā izpratnē nav vienkārši formāts, kuru mums bija uzspieduši tehnoloģiskie ierobežojumi, kuri šobrīd krīt.

  4. Signe Valtiņa saka:
    28. April, 2009 plkst. 12:04

    Nezinu gan, kā tehnoloģiskie ierobežojumi mums kaut ko varētu uzspiest. Un vai tie vispār ir bijuši ierobežojumi? Tad jau var teikt, ka šā brīža digitālo tehnoloģiju iespējas savā ziņā arī ir ierobežojumi attiecībā pret iespējām, kas mums vēl tikai pavērsies nākotnē. Nezinu, cik tas ir konstruktīvi. Taču paldies par saiti uz rakstu „Less Like Oration”! Tā autors ir centies reflektēt par vienu no rakstā “Lasīšanas paradumi 2.0” uzdotajiem jautājumiem: vai formas maiņa nozīmē arī satura maiņu? Katrā ziņā – likās interesanti un apstiprina dažus manus klusībā izteiktos pieņēmumus.:)

  5. Izergile saka:
    13. May, 2009 plkst. 15:05

    Nekādi nevaru piekrist apgalvojumam, ka masveida lasīšana sākusies tikai 19.gadsimta beigās.
    Nemaz nerunājot par kristiešu dievkalpojumiem, kas nevarēja notikt bez dievvārdu grāmatām, Latvijā jau 19.gs. vidū avīžu tirāžas sasniedza 4-5 tūkstošus eksemplāru.

  6. Signe Valtiņa saka:
    13. May, 2009 plkst. 17:05

    Es domāju, ka Reinis ar “masveida lasīšanu” bija domājis tekstu patērēšanu (ja tā var teikt) lielos apjomos, līdzīgi kā mūsdienās, un lasīšanu kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Bet paldies par komentāru!

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.