Muzeju Nakts bibliotēkas namā

20. May, 2009, autors: Ieva Mičule 

Šis stāsts nav par to, kas, kur, kā vai kad notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas K. Barona ielas 14. namā Muzeju Naktī (to var skatīt http://www.lnb.lv/lv/visparigi/aktualitates/11-05-2009-muzeju-nakts), bet gan par cilvēkiem, kas to veidoja, kas atnāca, kas aizkavējās vai atgriezās. … un mazliet par visu pārējo, kas notiek Latvijā.

8. maijs, plkst. 20:14. Esmu beigusi savu darba dienu bibliotēkā. Eju uz autobusu, kas vedīs mani mājup. Visapkārt drūmas sejas, noraizējušās sejas, kāda dzēruša bezpajumtnieka smiekli un plakāti ar Šleseru. Es parasti to neredzu, jo negribu, taču šoreiz manai neredzēšanai ir cits iemesls. Manā prātā rosās idejas, kas jārealizē, lai Muzeju Nakts bibliotēkā būtu patiesi lieliska. Tās man nedod mieru arī naktī.

15. maijs, pēc plkst. 20:05. Piektdienas darba dienas beigas, es esmu pārgurusi, taču vēl ir palikusi viena sadaļa mūsu programmā, kas vēl nav pabeigta – Kāmasūtras lasījumi. Gan izpētes darbs, gan paši lasījumi pilnībā ir manā pārziņā. Nedēļas nogalē izlasīju Vātsjājanas Mallānagas radīto Kāmasūtru ar Vendijas Donigeres (Wendy Doniger) un Sudhira Kakara (Sudhir Kakar) komentāriem (šis izdevums ir pieejams arī latviešu valodā), šo to no akadēmiķa Viktora Ivbuļa grāmatas „Šiva izdejo pasauli”, kā arī idejas par lasījumiem aizmetni – žurnāla Rīgas Laiks š.g. aprīļa numura rakstu „Indija – seksa zeme”, autors Viljams Dalrimpls (William Dalrymple). Ap plkst. 2 naktī arī šis darbs ir pabeigts.

16. maijs, no plkst. 19:00 līdz plkst. 24:00. Es pat nepamanīju, kā viss sākās, kā ienāca pirmais viesis, kā parādījās pirmais smaids vai tika uzdots pirmais jautājums, taču tie, kas to vakaru bija kaut uz mirkli iemaldījušies bibliotēkā, neaizmirsīs atmosfēru, kas bija pārņēmusi visus – gan darbiniekus, gan apmeklētājus. Tā bija vispozitīvākā vide Latvijas publiskajā telpā, kādu neesmu pieredzējusi vismaz pusgadu. Man vienkārši trūkst vārdu, lai to visu aprakstītu, tādēļ ceru, ka pievienotās fotogrāfijas runās pašas par sevi.

Muzeju Nakts viesi

Muzeju Nakts viesi

Muzeju Nakts viesi

Muzeju Nakts viesis

Muzeju Nakts viesi

Muzeju Nakts viesis

Muzeju Nakts viesi

Manas nākamās pārdomas, cien. lasītāj, var šķist naivas, pat utopiskas, tomēr ir kāda patiesība, kas atkārtojas vēsturē laiku pa laikam – utopija kļūst par vispārpieņemtu un atzītu realitāti.
Rodas jautājums – ja pietiek ar tik niecīgu impulsu kā viens vai divi smaidi, lai pārnākot mājās, patīkami nopūstos par brīnišķīgi pavadītu vakaru (kurā man bija jāstrādā!) un atcerētos visus smaidus šajā patiesi drūmajā laikā, kāpēc (johaidī!!!) mūsu zemē viss ir sagājis tādā grīstē? Un atbilde ir visnotaļ vienkārša – cilvēks, kurš ne tikai prot savu darbu, bet dara to entuziasma pilns (vai citiem vārdiem sakot, kas piedēvēti Konfūcijam: „Ja atrodi darbu, kas tev patiesi patīk, tev nebūs jāstrādā nevienu dienu.”), ir savā vietā un laikā, kā arī mazliet savstarpējas cieņas un cieņas pret darbu, ko dara citi un mēs paši, tad utopija par bagātu Latviju ir realitāte, kas slēpjas tepat, ēnā aiz stūra, bet kura mums jāieceļ saulītē. Šo utopiju uz kādu brīdi es redzēju 16. maija naktī.

Liels paldies visiem kolēģiem, radiem un draugiem, kas palīdzēja, viesiem! Mēs visi ieguvām kaut ko, kas paliks mūsu sirdīs…


KOMENTĀRI: 6, KATEGORIJAS: LNB pasākumu apskats, Pārdomas

Komentāri: 6

  1. Solveiga Ķ. saka:
    20. May, 2009 plkst. 17:05

    Pilnībā pievienojos, ka tik gaiša, smaidu pārpilna un pozitīva kopējā atmosfēra sen nebija redzēta. Es esmu tādā sajūsmā par kolēģu paveikto, ka, staigājot Muzeju naktī pa bibliotēku, ik pa laikam gribējās skaļi spiegt!!!

  2. Dagnija saka:
    20. May, 2009 plkst. 17:05

    Jā, arī es tur biju, piedalījos un beidzot atkal jutos kā mājās, jo gadiem ilgi zinu, ka tādi spējam būt.
    Visu nakts atmosfēru lieliski raksturoja jauniešu pulciņa paceltie īkšķi ar saucienu: SPOŽI!
    Aizejot kāds zolīds kungs sacīja: uz tikšanos Gaismas pilī! Bet mīļie mēs taču sen tajā jau dzīvojam,(tikai ēkas ārējais veidols neatbilst saturam)!!!
    Dievs dod mums visiem spēku nezaudēt šo iekšējās gaismas spozmi ikdienā. Neiegrimt ikdienas rutīnā un nepakļauties lielķezas noskaņām, jo mums taču tuvojas bibliotēkas jubileja, ar brīnišķām iespējām atkal palaist savas spējas un talantus plašumā. Iedvesmas noturēšanai ikdienā:
    Ko es gribu,
    To es varu.
    Ko es varu ,
    To es daru.

  3. Ieva Mičule saka:
    20. May, 2009 plkst. 20:05

    Paldies abām kolēģēm par dalīšanos, manuprāt, mūsu visu izjūtās, un patiešām… tā turpināt!

  4. Evija saka:
    20. May, 2009 plkst. 20:05

    Bija labi. Es gan iegriezos tikai uz brīdi un devos tālāk, jo,būdama LNB darbiniece, tātad – piederēdama zinātājiem :), negribēju mūsu šaurajos apstākļos “aizņemt vietu”, kura vairāk bija vajadzīga un noderēja tiem, kuri ikdienā bibliotēkā tiek ielaisti tikai līdz konsultanta galdiņam vai izsniegšanas punkta letei.
    Taču tas, ko redzēju un izjutu, man patiešām patika. Un prieks bija uzklausīt visu to daudzo paziņu, kuriem biju piekodinājusi Muzeju naktī noteikti atnākt arī uz LNB, pozitīvās atsauksmes. Arī par to, ka nozīmītes “Bibliotēku mīlis” reāli rullē :)))
    Mans privātais prieciņš – ceļu Grāmatu krātuves labirintos joprojām varu atrast gandrīz aizvērtām acīm 🙂

  5. Aiva saka:
    21. May, 2009 plkst. 8:05

    Paldies, mīļie kolēģi. Viss bija fantastiski. Un man tas atsauca atmiņā pagājušo muzeju nakti Anglikāņos. Mēs toreiz jutāmies tāpat. Piekusuši, bet ļoti laimīgi. Prieks, ka To varējāt piedzīvot arī Jūs, kolēģi Kr. Barona ielā.

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.