„Elle” vai „Jaunavām ieeja aizliegta”

17. June, 2009, autors: Astra Šmite 

Saistībā ar Andra Vilka rakstu “Pornogrāfija bibliotēkā” ar šo publikāciju vēlētos pastāstīt par kādu pozitīvu pieredzi jautājumā par aizliegtajiem izdevumiem bibliotēkās. 2007. un 2008. gadu mijā Francijas Nacionālajā bibliotēkā bija atvērta izstāde „Bibliotēkas Elle, apslēptais Eross” (L’Enfer de la Bibliothèque, Eros au secret). Izstādē varēja aplūkot vairāk nekā 350 iespieddarbus – grāmatas un gravīras –, kas turpat 150 gadus atradās īpašā statusā un ilgstoši nebija atrodami katalogos.

Kas ir „Elle”? Tas ir šifrs, kas radīts 1844. gadā, lai savāktu izdevumus, kurus uzskatīja par erotiskiem, netikliem un sabiedrības morālei kaitīgiem. Nosaukums aizgūts no klosteriem, kur šādi dēvēja vietu, kurā glabājās aizliegtās, ķecerīgās grāmatas. „Elli” radīja pati Nacionālā bibliotēka, lai izlaidīgos iespiedumus vienlaikus saglabātu un turētu nomaļus.
Vēl pēc Otrā pasaules kara „Elles” krājumi bija tik stingri kontrolēti, ka pat paši bibliotekāri varēja tiem piekļūt ar nosacījumu, ka ir precējušies. Jaunavām tur nebija ko meklēt! 1968. gada maijā pēkšņi aizliegtais vairs nebija aizliegts un 1969. gadā (kāda simboliska sakritība!) „Elli” slēdza. Šifru vairs neizmantoja, bet pieeja krājumam nemainījās. Lai piekļūtu izdevumiem, kas glabājās „Ellē”, vajadzēja uzrakstīt īpašu iesniegumu ar neapstrīdamu pamatojumu. Ļoti bieži pieprasījums tika noraidīts. Tā tas ilga līdz 1977. gadam. Kaut gan jau septiņdesmitajos gados lasītājiem bieži varēja piedāvāt no jauna izdotus izdevumus. Ja lasītājs tomēr par katru cenu vēlējās „Elles” eksemplāru, viņam ieteica pamatojumā minēt lingvistiskos pētījumus. Laika gaitā sabiedrības attieksme morāles jautājumos ir mainījusies un mūsdienās liela daļa izdevumu nonākuši parastajās iespieddarbu krātuvēs.

Izstādei bija patiešām liela publikas piekrišana. Tajā – no vienas puses – varēja izsekot „Elles” tapšanai un vēsturei, bet no otras – aplūkot tās saturu: grāmatas, dokumentus, attēlus. Jāpiebilst, ka izstādi drīkstēja apmeklēt tikai tie, kas bija sasnieguši 16 gadu vecumu.

Album de photographies érotiques, vers 1930

Album de photographies érotiques, vers 1930

Sakarā ar šo izstādi žurnālisti iztaujāja Francijas Nacionālās bibliotēkas juristu. Viņš uzskatīja, ka jautājums par aizliegtajām grāmatām un to izmantošanu bibliotēkās allaž bijis kutelīgs. Nacionālai bibliotēkai pienākas obligātais eksemplārs un turklāt tai ir pienākums to saglabāt „mūžīgi”, bet grāmatas aizliegšanas gadījumā pastāv divi risinājumi: izsniegt grāmatu un nonākt nedrošā situācijā attiecībā pret likumu vai neizsniegt un līdz ar to nepildīt savu pienākumu: kalpot pētniecībai. Bibliotēka nevar būt ne cenzors, ne vienīgā vieta, kurā pieejams aizliegtais iespieddarbs, jo tās galvenais uzdevums ir – saglabāt. Grāmatas, kas XIX. gadsimtā likās nepiedienīgas, mūsdienās ir brīvi pieejamas grāmatnīcās. Būtu patiešām žēl, ja tās savulaik būtu iznīcinātas. Tās lieliski paplašina ieskatu laikmeta kultūrā.

Senākie izstādītie iespieddarbi bija no XVI. gadsimta, bet īpaši daudz erotisko darbu kolekcijā ieplūdis XVIII. libertīnu gadsimtā. Izstādē tika eksponēti marķīza de Sada rokraksti, arī Bodlēra krājums Ļaunuma puķes, kas savulaik izraisīja veselu skandālu. Savukārt XX. gadsimta „Elles” priekšplānā izvirzījās Gijoms Apolinērs, bet viņam sekoja Luijs Aragons, Žoržs Bataijs, Pjērs Luiss, Polīna Reāža.

Līdzīga izstāde bija skatāma arī Itālijā, kur bibliotēkās glabājas ievērojamas erotiskās kolekcijas ar tādu pašu apzīmējumu kā Francijā: Enfer. Taču tas ir cits stāsts…

Ieskatam: C’est l’Enfer! / L’actualité littéraire avec BibliObs


KOMENTĀRI: 2, KATEGORIJAS: Vispārīgi

Komentāri: 2

  1. Estere saka:
    17. June, 2009 plkst. 19:06

    Interesantas pārdomas, paldies. Un ar ko mēs sliktāki par frančiem? Domāju, arī LNB būtu liela piekrišana izstādei ar tādu maigi erotisku piesitienu 🙂

  2. mrh saka:
    27. June, 2009 plkst. 14:06

    un LNB nav šādas kolekcijas :)?

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.