Par trīs suņiem un četrām grāmatām

7. October, 2009, autors: Anda Baklāne 

Septembrī bibliotēkas krājums papildinājies ar apmēram divsimt jaunām grāmatām – četras no tām ir amerikāņu filozofa, loģiķa, matemātiķa un rakstnieka, Taftas Universitātes (Tufts University) profesora Džodija Azūni (Jody Azzouni) grāmatas – autora dāvinājums Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

mail11

Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

Augustā Dž. Azūni viesojās Rīgā, kur piedalījās  LU Vēstures un filozofijas fakultātes Kognitīvo zinātņu un semantikas centra un Kanzasas Valsts universitātes rīkotajā  simpozijā “Nozīme, sapratne un zināšanas” (Meaning, Understanding and Knowledge).

No vienas puses, var sacīt, ka šī konference ir viens no nozīmīgākajiem nu jau ikgadējiem notikumiem Latvijas filozofijas dzīves procesā, no otras puses – tā zināmā mērā parāda, cik nošķirta no „pasaules filozofijas procesa” ir Latvija, vismaz ciktāl tas attiecas uz tādām jomām kā kognitīvzinātne, valodas filozofija un loģika (šeit es negribu mazināt atsevišķo cilvēku nopelnus un pašaizliedzīgo darbu, kas, cerams, kaut ko iekustinās). Iespējams, nav īsti pareizi salīdzināt Latviju ar rietumu filozofijas lielvalstīm, taču reizēm ir mazliet skumji, ka, kamēr ārzemju grāmatu komplektēšanas procesā jāpiesargās lai nezaudētu galvu tekstu leiputrijā, Latvijas filozofijas monogrāfiju plaukts ietiepīgi ir un paliek patukšs – pulvera pietiek vien atsevišķiem rakstiem, mācību literatūrai un tulkojumiem.

Cita starpā nepamet sajūta, cik tas savā ziņā negodīgi, ka, piemēram, ASV Nacionālā bibliotēka ir Kongresa bibliotēka – tai pilnīgi pašsaprotamā kārtā pienākas visas tās bagātības, no kurām tikai kādu mazumiņu kā sūrā darbā nopelnītus santīmus var iekrāt LNB nozaru lasītavas. Ik brīdi šauboties par izvēli un prātojot, ka varbūt tas nemaz nav tā vērts, varbūt patiesi tūlīt viss būs vajadzīgs tikai elektroniski. Un ja vēl nebūtu pārpārēm pietiekami ar ASV akadēmisko bibliotēku krājumu pārpilnību, Ziemeļrietumu Universitātes (ASV) profesors Pīters Ladlovs  (Peter Ludlow) var nevērīgi izmest – jums pieejamajās bibliotēkās nav pietiekami daudz materiālu pētniecībai? Nu un? Kurš tad mūsdienās iet uz bibliotēku – atraksti kādam no mums, mēs tev atsūtīsim visu, kas nepieciešams.

Taču stāsts šoreiz ir nevis par slavenajām Latvijas izglītības sistēmas nepilnībām, liktenīgo un likumsakarīgo tradīcijas trūkumu vai slinkumu, bet gan pavisam par kaut ko citu, proti – par pieredzi.

Pirmkārt, sākot jau ar pašu konferenču fenomenu – kāpēc tad ir tik nozīmīgi pulcēties, tikties reālā, konkrētā pasaules vietā, ja dažnedažādi drukāti un elektroniski mediji piedāvā tik plašas komunikācijas iespējas – sākot ar recenzētiem zinātniskiem žurnāliem un beidzot ar Facebook (tur patiesi sastopami itin visi konferences dalībnieki)? Šogad lektoru vidū pat nebija neviena vietējā – visi bija ceļojuši no dažādām Eiropas un Amerikas malām, lai sastaptos Rīgā.

Otrkārt, jārunā par pieredzi un grāmatu.

Ir lietas, kas šķiet neaizvietojamas. Piemēram, diena ar Džodiju Azūni – kad velosipēdam pārplīst riepa, ir augusta sākums, mēs ejam cauri visai Ķīpsalai un satiekam trīs suņus – vienu aiz sētas un divus savā vaļā (no tiem vienu ļoti mazu, otru ļoti lielu). Mēs runājam par to, ka ir dabā reāli esošas un dažādu veidu neesošas lietas, bet valodā par visām tiek runāts tā, it kā tās būtu. Un gribas izdarīt kaut ko priecīgu un labu – parādīt kādu neparastu un skaistu vietu Rīgā vai, piemēram, uzdāvināt grāmatu. Kā varētu uzdāvināt grāmatu, ja tās visas būtu tikai dati datubāzēs? Vai elektronisks ieraksts uz elektroniskas titullapas arī „skaitītos”, būtu ne sliktāks par to, kas kā dzīvas, vēsturiskas klātbūtnes pierādījums ierakstīts ar lodīšu pildspalvu?

Bet, kā teiktu kāds ievērojams Latvijas filozofs – nekļūsim sentimentāli. Lūk, Azūni grāmatas, kas tiek uzskatītas par nozīmīgu ieguldījumu matemātikas filozofijā un tagad pavisam vienkārši aptaustāmas un izlasāmas arī Rīgā:

Metaphysical myths, mathematical practice: the ontology and epistemology of the exact sciences (1994)

Knowledge and reference in empirical science (2000)

Deflating existential consequence: a case for nominalism (2004)

Tracking reason: proof, consequence, and truth (2006)

Šīs četras grāmatas ir veltītas epistemoloģijai, loģikai, valodas un matemātikas filozofijai. Azūni raksta par matemātikas un loģikas praksi, par to, kāda loma šajās disciplīnās ir metafiziskam patiesības jēdzienam, kā loģiskas un matemātiskas spriešanas veids atšķiras no spriešanas empīriskajās zinātnēs, un kā tas sasaucas ar mūsu vispārīgajiem priekšstatiem par to, kā notiek domāšana “mūsu galvās”. Azūni filozofiskie uzskati tiek saistīti ar V. Kvaina (Willard Van Orman Quine) filozofiju un nominālismu; viņa slavenākais apgalvojums, iespējams, ir – “matemātiski objekti neeksistē” (taču, runājot par tiem ikdienas valodā, mēs tiem piedēvējam eksistenci, sakot, piemēram, kaut vai “cik ir divi plus divi?”).

Azūni ASV ir pazīstams arī kā īsstāstu autors, kā arī ir izdevis dzejoļu krājumu, kurā izlasāma arī eseja par estētiku, kas, gluži kā L. Vitgenšteina (Ludwig Wittgenstein)  „Traktāts”, sastāv no īsiem numurētiem paragrāfiem. Viņš joko par slaveno filozofu un matemātiķi B. Raselu (Bertrand Russell) , kas mūža otrajā pusē sācis rakstīt nebaudāmus stāstus, taču tad Azūni kļūst nopietns un atzīst, ka valoda – visās tās izpausmēs – ir viņa daudzveidīgās radošās darbības izejmateriāls un lielākā kaislība.


KOMENTĀRI: 5, KATEGORIJAS: Krājumi, Pārdomas

Komentāri: 5

  1. AntraL saka:
    7. October, 2009 plkst. 23:10

    Labprāt piedalītos tādā konferencē Facebook vietnē. Kaut gan dzīva komunikācija, protams, ir pavisam kas cits, šajā laikā pamazām izmirstošs. Paldies autorei par rakstu! 🙂
    P.S. Varbūt varat ieteikt “īstās” domubiedru grupas?

  2. Anda Baklāne saka:
    8. October, 2009 plkst. 10:10

    Es pati šobrīd īpaši neuzturos virtuālajā vidē, tāpēc neko konkrētu nevaru ieteikt. Taču no senākas pieredzes zinu, cik ārkārtīgi aizraujoša un pacilājoša var būt tāda sevišķā komunikācija ar sevišķajiem cilvēkiem. Nav noslēpums arī, ka neizbēgami tā kļūst pārāk aizraujoša 🙂

    Bet īstenībā es nebrīnītos, ja Second Life jau būtu notikusi kāda filozofu konference. Tas pats Pīters Ladlovs, kā zināms, ir slavens ar savu darbību SL (tikai laikam gan viņš tur sevi nepozicionē kā filozofu). Ja vien zinātnieki varētu izdomāt kādu veidu, kā pagarināt dzīvi, ietilpināt diennaktī vairāk stundu, lai varētu paspēt gan piepildīt ledusskapi, gan pastaigāt pa mežu, gan uzrakstīt grāmatu, gan kļūt par leģendu SL 😀

  3. Signe Valtiņa saka:
    8. October, 2009 plkst. 10:10

    Es domāju, ka “reālās” konferences un sanākšanas nemirs. Jau tas vien, ka virtuālie aktīvisti no tādiem sociālajiem tīkliem, kā piemēram, Twitter, ik pa laiciņam rīko “tweetups”, lai satiktos “reālā” telpā un laikā, ļauj domāt, ka bez tā cilvēki tomēr nevar iztikt. Vienkārši virtuālā komunikācija stāv uz vienas, reālā – uz citas paralēles. Tas ir tāpat kā ar klasisko mūziku – rodas arvien jauni stili, to sintēzes, taču klasisko mūziku cilvēki joprojām klausās. Varbūt citā formā un kontekstā, bet tomēr.:)

  4. Anda Baklāne saka:
    8. October, 2009 plkst. 11:10

    Skaidrs, ka konferences nemirs, un arī papīra grāmatas droši vien neizzudīs pavisam, līdzīgi kā radio ieviešana nenoveda pie augstskolu likvidācijas. Taču tieši attiecībā uz tekstu izmantošanu studiju un pētniecības procesā pārmaiņas neapšaubāmi notiek, un pagaidām nav vēl īsti skaidrs, kāds tad precīzi būs tas nākotnes modelis. Vispār jau šobrīd šis jaut. ietilpst garlaicīgāko jautājumu top10, neko jaunu par to pateikt nevar. Problēma ir nevis teorētiska, bet praktiska – kur ieguldīt naudu:)

  5. Ilze Egle saka:
    9. October, 2009 plkst. 16:10

    Paldies par rakstu, Anda.
    Aizdomājos par elektronisku ierakstu uz e-grāmatas titullapas, kas nosutīta pa epastu un atvērta uz ekrāna zilganas gaismas ieskauta kaut kā šķiet pavisam nemīlīga un pat bezjēdzīga.
    Nē, grāmatu dāvināšana neizmirs, tāpat kā vēlme satikties un kopīgi apspriest sev svarīgas lietas.
    Klātbūtnes efekts ir pārāk cilvēcīgs lai tas spētu izmirt. Vismaz man tā gribētos domāt. Jo kas tad ir īsteni cilvēcīgs cilvēks šī vārda vispatiesākajā nozīmē? Tāds kuram viegli būt starp citiem. Jo tikai saskarsmē ar citiem atklājas cilvēka patiesā daba.

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.