Vācijas universitāte dāvina grāmatas Latvijas Nacionālajai bibliotēkai

9. November, 2009, autors: Pauls Daija 

siegert2009. gada novembrī Latvijas Nacionālā bibliotēka ir saņēmusi vērtīgu grāmatu dāvinājumu no Freiburgas Alberta Ludviga universitātes profesora Reinharta Zīgerta (Reinhart Siegert). Viens no izcilākajiem mūsdienu Vācijas ģermānistiem, vācu 18. un 19. gadsimta literatūras pētnieks Reinharts Zīgerts septiņdesmito gadu beigās radīja pagriezienu apgaismības laikmeta literatūras un kultūras studijās, publicēdams savu disertāciju par “tautas apgaismību” (Volksaufklärung), kurā pierādīja, ka tā dēvētā “vienkāršās tautas” literatūra, kas iepriekš bija pētīta galvenokārt pedagoģijas un grāmatniecības aspektā un kā šķietami nesvarīga palikusi akadēmiskās literatūrzinātnes perifērijā, ir nozīmīga apgaismības kustības daļa vācvalodīgajā kultūrtelpā. Grāmatas par tautas apgaismību, kuras turpmāk būs pieejamas ikvienam Nacionālās bibliotēkas lasītājam, ir noderīgs studiju materiāls ne tikai vācu literatūras interesentiem. Tās ir saistītas arī ar vācbaltiešu lomu Latvijas kultūras vēsturē.

Interesei par vācbaltiešu kultūras mantojumu ir visai stabils pamats mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Vēsturiski izceļojušies pa dažādām lomām latviešu kolektīvajā zemapziņā un bijuši gan “latviešu ienaidnieki un apspiedēji”, gan “rietumu kultūras nesēji”, vācbaltieši šodien, ilgi pēc 1939. gada repatriācijas, ir tomēr kaut kas vairāk nekā tikai savu teritoriju pazaudējusi etniskā kopiena; vācbaltieši ir vienlaikus arī savdabīgs atskaites punkts tam, kā latvieši domā par savu vēsturi un sevi tajā. Un šajā brīdī tam varbūt vairs nav tik daudz sakara ar konkrētām personībām vai arhitektūras un mākslas šedevriem, kā ar mūsu pašu kultūras atmiņu un spēju vai dažiem pat drosmi skaidri paskatīties uz elementiem, kas to ir konstruējuši.

Latviešu literatūras sākotne apgaismības laikmetā, kad līdzās baznīcas tekstiem ap 18. gadsimta vidu parādījās pirmā daiļliteratūra, ir teiktajam labs piemērs: šajā laikmetā, kad vairāku paaudžu garumā teju visi latviski rakstošie autori ir vietējie vācieši, kam šī valoda nav dzimtā, top pamats ne vien turpmākajai latviešu rakstniecībai, bet arī medijiem, skolu sistēmai un vismaz dažos aspektos arī nacionālās atmodas kustībai. Šī ir savdabīga lappuse latviešu literatūras vēsturē, no kuras, ja tā tiktu lasīta tikai latviešu literatūrzinātnes perspektīvā, pāri gan nekas daudz nepaliktu. Tomēr tā tas līdz šim bieži ir darīts, tāpēc nav brīnums, ka pētnieku priekšā rindojas jautājumi, kas vēl aizvien tikai gaida savas atbildes: Kāpēc vācieši rakstīja latviski? Kur viņi atrada idejas saviem tekstiem? Vai viņi apzinājās sevi kā latviešu rakstniekus? Utt. Varbūt atbildes uz šiem jautājumiem ir meklējamas, paceļot skatu no Vidzemes un Kurzemes uz apgaismības laikmeta Eiropas – un galvenokārt vācu – literatūras kontekstiem, kā to savā laikā ir darījuši tādi izcili literatūrzinātnieki kā Kārlis Lejnieks un Aleksejs Apīnis, kā arī mūsdienās Zigrīda Frīde. Taču gadās, ka reizēm prast atrast īsto atbildi nav tik svarīgi, kā prast uzdot īsto jautājumu. Un šādu jautājumu uzdeva Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule, pirms vairākiem gadiem publicēdama apcerējumu par 18. un 19. gadsimta mijas latviešu literatūru, kurā jautāja: vai varētu būt, ka latviešu agrīnā laicīgā literatūra ir izaugusi no vācu tautas apgaismības?

Patiešām, šis vācvalodīgās apgaismības atzars Latvijā vēl aizvien ir savā ziņā terra incognita: laikā, kad Vācijā tautas apgaismības studijas līdz ar Reinharta Zīgerta spožo disertāciju Aufklärung und Volkslektüre (1978) ieguva jaunu teorētisko un metodoloģisko pamatu, mūs no šiem pētījumiem šķīra dzelzs priekškars. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā tautas apgaismības studijas ir ieņēmušas patstāvīgu vietu 18. gadsimta vācu literatūras pētījumu diskursā, ne tikai analizējot un interpretējot tekstus un to tapšanas kontekstus, bet arī izgaismojot perspektīvas, kādās apgaismības laikmetā nostiprinātie priekšstati par emancipāciju, toleranci un kontroli ietekmē modernās sabiedrības domāšanas struktūras līdz pat mūsdienām. Ne mazāk būtiska ir tautas apgaismības nozīme Austrumeiropas tautu literatūrā, kur, veidojoties jaunajām nācijām, tieši šis grāmatniecības atzars līdzās reliģiskajiem tekstiem kļuva par nacionālo literatūru pamatu. Tāpēc tautas apgaismības studijas šķiet viena no produktīvākajām perspektīvām, kādā lasīt arī 18. gadsimta latviešu literatūru. Šī lasījuma pamatā ir komparatīvistika pieeja, kura, kā jaunākās Latvijas autoru publikācijas to labi parāda, ļauj redzēt, ka latviešu laicīgās literatūras attīstība, jau sākot ar G. F. Stenderu, nebūt nav izolēta no Eiropas apgaismības aktualitātēm, bet faktiski veidojusies kā savdabīga to reģionāla transformācija.

Taču šī perioda literatūras pētniekiem vienmēr ir jāsaskaras ar vienkāršu, bet svarīgu problēmu, proti, tekstu pieejamību. Tas attiecas, no vienas puses, uz sekundāro literatūru, mūsdienu pētnieku publikācijām, kas tikai retu reizi sasniedz Latvijas bibliotēkas, un tā ir problēma, kuru izjūt pētnieki un interesenti ne jau tikai šajā jomā vien. No otras puses, ir daudz 18. gadsimta grāmatu, kas līdz mūsu dienām saglabājušās nedaudzos eksemplāros un izkaisītas dažādās Vācijas bibliotēkās, ne vienmēr arī pieejamas digitalizētā formā. Ciktāl tas attiecas uz tautas apgaismību, šī problēma pēdējos gados Vācijā tiek risināta divējādi. Pirmkārt, izdodot oriģinālo 18. gadsimta grāmatu faksimilus ar akadēmiskiem komentāriem. Otrkārt, jau kopš 1990. gada Reinharts Zīgerts un Holgers Bēnings ir aizsākuši vērienīgu un laikietilpīgu projektu ar mērķi kataloģizēt un aprakstīt visus iespiestos avotus par tautas apgaismību 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē. No šī darba ar pieticīgo nosaukumu Volksaufklärung: Biobibliographisches Handbuch [Tautas apgaismība: Biobibliogrāfiska rokasgrāmata] līdz šim ir izdoti trīs apjomīgi sējumi, kuros atrodama ne tikai bibliogrāfiska informācija par grāmatām, bet arī komentāri par to saturu, recenzijām, autoriem, norādes uz bibliotēkām, kurās šīs grāmatas ir atrodamas, kā arī plaši apcerējumi par laikmetu. Diemžēl arī šie iepriekš minētie izdevumi līdz šim Latvijas bibliotēkās nebija pieejami.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ, iepazīstoties ar Latvijas literatūrzinātnieku paveikto par tautas apgaismību, profesors Zīgerts nolēma dāvināt Latvijas Nacionālajai bibliotēkai virkni grāmatu no saviem personīgajiem krājumiem. To vidū ir gan divpadsmit 18. gadsimta grāmatu faksimili, kurus katru papildina izvērsti komentāri un apcerējumi (tajā skaitā J. G. Šlosera, K. Volfa, R. C. Bekera, H. G. Cerenera u.c. darbi), gan ierobežotā metienā izdotā R. Zīgerta disertācija, kas jau pieminēta iepriekš, un visi trīs tautas apgaismības biobibliogrāfiskās rokasgrāmatas sējumi. Dāvinājumu papildina gadagrāmatas Jahrbuch für Kommunikationsgeschichte sējumi, kas iznākuši laikā no 2006. gada līdz 2008. gadam, un Hansa Volfa Jēgera sastādītais rakstu krājums Öffentlichkeit im 18. Jahrhundert Freiburgā, tiekoties ar šo rindu autoru, profesors Zīgerts pauda gandarījumu, ka vācvalodīgās tautas apgaismības pētījumi ir noderīgi un ierosinoši arī Latvijas pētniekiem, un cerību, ka dāvinājums raisīs plašāku interesi par starpdisciplinārām vācu un latviešu kultūras studijām arī turpmāk.

Šobrīd profesors Zīgerts turpina darbu pie apjomīgā rādītāja ceturtā sējuma, un, pateicoties pēdējos gados nostiprinātajai sadarbībai starp Latvijas un Vācijas pētniekiem, topošais sējums tiks papildināts arī ar informāciju par Latvijas teritorijā izdotajiem darbiem. Profesora Zīgerta dāvinājums ir ne tikai atzinība un novērtējums Latvijas literatūrzinātniekiem par viņu ieguldījumu latviešu un vācu kultūras kontaktu pētīšanā, bet arī labs pamats turpmākai sadarbībai un, protams, neaizvietojams atbalsts studentiem, pētniekiem un visiem, kurus interesē vācu literatūra.


IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS: Krājumi

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.