Jauni e-resursi pētniekiem

7. December, 2009, autors: Jana Dreimane 

Par spīti autortiesību un digitālo bibliotēku veidotāju sadursmēm, pilnteksta datubāzu skaits turpina strauji augt. Sevišķi iepriecina resursi, kas noderīgi bibliotēku zinātnes un saskarnozaru pētniecībā.

ethosbanner

Lielbritānijas promocijas darbu tiešsaistes datubāze

Latvijas Universitātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas mācībspēkus, studentus un citus pētniekus varētu ieinteresēt Britu bibliotēkas (British Library) veidotā “Promocijas darbu tiešsaistes datubāze” (Electronic theses online service, EThOS, http://ethos.bl.uk). Tā ir vienota vārteja Lielbritānijas augstākās izglītības iestādēs aizstāvētajiem promocijas darbiem, kas ir „digitāli dzimuši” vai digitalizēti. Datubāze atspoguļo Lielbritānijas augstskolu zinātniskās prioritātes un pētniecības virzienu daudzveidību. Patlaban interesentiem tā pieejama izmēģinājuma (beta) versijā.

Pagaidām tajā apkopotas ziņas par 263 049 promocijas darbiem, kas aizstāvēti 105 Lielbritānijas augstskolās. 17 500 promocijas darbi ir pilnībā lejupielādējami. Pārējo promocijas darbu digitalizācija turpinās, prioritāri ciparojot datubāzes lietotāju pieprasītos. Informācijas meklēšana datubāzē iespējama pēc atslēgvārda.

Datubāze ir noderīga visplašākajam interesentu lokam. Piemēram, bibliotekāri var atrast informāciju par vairāk nekā 160 bibliotēku nozares pētījumiem, daļa no tiem ir arī lejupielādējami. Datubāze sniedz iespēju iepazīt Latvijai ģeogrāfiski attālu un kultūras ziņā ļoti atšķirīgu reģionu un mūsdienu situāciju jo Lielbritānijas augstskolās studē cilvēki no visas pasaules, toskait Āfrikas un Āzijas, un viņi bieži pievēršas dzimtenes problēmu pētniecībai. Daudzi promocijas darbi, piemēram, Nigērijas universitāšu bibliotēku sistēma, sociālo zinātņu bibliotēku veidošana Saūda Arābijā, Malaizijas lauksaimniecības bibliotēkas, Jamaikas bibliotēku vēsture – varētu radikāli mainīt Latvijas interesentu priekšstatus par pasaules bibliotēku sistēmu un tradīcijām. Datu bāzē rodami arī plaši pazīstamu zinātnieku savulaik aizstāvētie promocijas darbi, piemēram, Lielbritānijas informācijas un bibliotēku vēsturnieka Elisteira Metjū Bleka (Alistair Matthew Black) pētījums “Anglijas publiskā bibliotēka kā sociālās stabilitātes institūcija 1850-1919” (The English public library as an agency for social stability 1850-1919), kas aizstāvēts Ziemeļlondonas universitātē (University of North London) 1989. gadā. Septiņus gadus vēlāk tas izdots grāmatā “Anglijas publisko bibliotēku jaunā vēsture: sociālais un intelektuālais konteksts, 1850-1919” (A New History of the English Public Library: Social and Intellectual Contexts, 1850-1914)

Datubāzes bibliogrāfisko informāciju var meklēt jebkurš interesents. Turpretī promocijas darbu lejupielādēšanai savā datorā, vispirms veicama reģistrācija un autorizācija tīmekļa vietnē. Jāuzsver, ka lejupielādētos darbus drīkst izmantot tikai personīgām vajadzībām – pašizglītībai. Pētījumu lejupielādēšana citas personas vajadzībām, glabāšanai vai izplatīšanai publiski pieejamā bibliotēkā, ir stingri liegta.

kopf

Inkunābulu kopkatalogs

Grāmatniecības vēstures pētniekiem, Latvijas Universitātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas mācībspēkiem un studentiem ieteicams tiešsaistes “Inkunābulu kopkatalogs” (Gesamtkatalog der Wiegendrucke http://www.gesamtkatalogderwiegendrucke.de), kurā apkopota informācija par visiem zināmajiem, no ~1450. līdz 1500. gadam izdotajiem iespieddarbiem.

Pirmais grāmatiespiedējs bija vācietis Johans Gūtenbergs (~1400-1468), kurš ap 1440. gadu izgudroja teksta mehāniskas pavairošanas iekārtu un paņēmienu kompleksu. Ap 1450. gadu viņš kopā ar Pēteri Šēferu (Peter Schöffer, http://en.wikipedia.org/wiki/Peter_Sch%C3%B6ffer) laida klajā 42 rindu Bībeli (teksts tajā tika iespiests divās slejās, katrā pa 42 rindām). Gan Gūtenberga Bībele, gan citas senākās inkunābulas atdarināja rokraksta grāmatas. Katra inkunābula bija unikāls mākslas darbs. Tipogrāfs pats zīmēja un lēja burtstabiņus, izdomāja piemērotāko teksta salikumu. Inkunābulas tika iespiestas gan uz pergamenta (speciāli apstrādātas dzīvnieku ādas), gan stipra papīra. Mūsdienu masu produkcijas apstākļos inkunābulas ir vērtība, ar ko bibliotēkas īpaši lepojas. Precīzs senāko iespieddarbu kopskaits nav zināms. Ievērojamā 15. gadsimta grāmatniecības pētniece, ilggadējā Britu bibliotēkas Inkunābulu nodaļas vadītāja Lote Helinga (Lotte Hellinga) aprēķinājusi, ka līdz mūsdienām saglabājušies 27 000-28 000 seno iespiedumu. Bibliotēku nozares enciklopēdijās tiek minēts lielāks skaits – 30 000, kuriem vēl pieskaitāmi ap 10 000 sīkiespieddarbu. Inkunābulu koptirāža tiek lēsta uz 20 miljoniem eksemplāru.

2009. gada novembrī tiešsaistes “Inkunābulu kopkatalogā”, ko veido Valsts bibliotēka Berlīnē (Staatsbibliothek zu Berlin, http://staatsbibliothek-berlin.de/), bija atrodami 36 000 inkunābulu apraksti. Kopkatalogam ir augsta pilnīguma pakāpe, jo tas ietver saites uz otru lielāko – Britu bibliotēkas sastādīto “Inkunābulu īso nosaukumu katalogu” (Incunabula Short-Title Catalogue, http://www.bl.uk/catalogues/istc).

Valsts bibliotēkas Berlīnē “Inkunābulu kopkataloga” apraksti ir ļoti detalizēti. Vispirms sniegta bibliogrāfiskā informācija, tad raksturots seniespieduma apjoms, lappušu uzskaitījuma īpatnības, salikuma iekārtojums, izmantotie burtveidoli, ziņas par citiem tā paša darba iespiedumiem vai izdevumiem u.c. Aprakstos norādītas arī līdz mūsdienām saglabājušos eksemplāru atrašanās vietas. Aprakstiem pievienotas saites uz internetā brīvi pieejamajām inkunābulu digitālajām kopijām.

Pirmie inkunābulu bibliogrāfiskie saraksti sastādīti jau 18. gadsimta beigās Vācijā, taču kopkataloga nepieciešamība apzināta gadsimtu vēlāk. 1904. gadā izveidota kopkataloga veidošanas komisija, kurā bija arī Valsts bibliotēkas Berlīnē pārstāvji. Taču pirmais “Inkunābulu kopkataloga” sējums iznāca tikai 1925. gadā Antona Hīrzemana (Anton Hiersemann Verlag, http://de.wikipedia.org/wiki/Anton_Hiersemann_Verlag) izdevniecībā Leipcigā. Līdz 1940. gadam tika izdoti astoņi sējumi. Otrais Pasaules kara un tā politisko konsekvenču (Vācijas sadalīšana divās antagonistiskās valstīs) dēļ kopkataloga sastādīšanu nācās pārtraukt.

1949. gadā A. Hīrzemana izdevniecība darbu atsāka Štutgartē (Vācijas Federatīvajā Republikā), jo Leipcigā (Vācijas Demokrātiskajā Republikā) neatkarīga izdevējdarbība nebija iespējama. 60. gadu otrajā pusē A.Hīrzemana izdevniecība laida klajā “Inkunābulu kopkataloga” otro izdevumu, bet 1972. gadā atsāka rādītāja sastādīšanu. Šis darbs intensificējās pēc Vācijas apvienošanas 1990. gadā. 2009. gada janvārī iznāca 11 sējumu noslēdzošā burtnīca. Iespiestais “Inkunābulu kopkatalogs”, kas tika veidots kā alfabētisks iespieddarbu reģistrs ar palīgrādītājiem, nav pabeigts, tā pēdējais šķirklis ir “Jobst, Hord”. Patlaban visa iespiesto sējumu informācija iepludināta tiešsaistes datubāzē, kur operatīvi tiek iekļauta ikkatra jauna bibliogrāfiska ziņa par inkunābulām.

“Inkunābulu kopkatalogā” nodrošināta informācijas meklēšana pēc sešiem kritērijiem, toskait tipogrāfa, iespiešanas vietas, laika un bibliogrāfiskās informācijas avota. Turklāt pievienoti arī personu, tipogrāfu, darbu nosaukumu u.c . palīgrādītāji.

Arī Britu bibliotēkai ir senas tradīcijas 15. gadsimta iespieddarbu  bibliogrāfiskajā reģistrēšanā. Inkunābulu katalogu tā sāka veidot 19. gadsimta beigās un publicēja 1908. gadā. “Inkunābulu īso nosaukumu katalogu” – faktiski vairāku bibliotēku veidotu kopkatalogu – 1980. gadā iniciēja Lote Helinga. Jāuzsver, ka viena no aktīvākajām kopkataloga satura veidotājām ir Bavārijas Valsts bibliotēka (Bayerische Staatsbibliothek, http://www.bsb-muenchen.de) Minhenē, kurai ir lielākais inkunābulu krājums pasaulē (turpat 20 000 iespieddarbu).

Plašāku informāciju par jaunajiem e-resursiem varēsiet lasīt LNB žurnālā “Bibliotēku Pasaule” 50.numurā, kas pašlaik ir sagatavošanā. Sk. žurnālu: http://www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/Izdevumi/biblioteku-pasaule.


IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS: Vispārīgi

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.