Ieskats (divās) Taivānas bibliotēkās un ne tikai…

27. February, 2010, autors: Ieva Mičule 

Ievadam, jāprecizē, kas tad īsti ir šī zeme Taivāna. Taivānas oficiālais nosaukums ir Ķīnas Republika (Republic of China). Taivāna ir demokrātiska valsts ar tirgus ekonomiku. To, ko mēs ikdienā saucam par Ķīnu, ir Ķīnas Tautas Republika, kur arī pastāv tirgus ekonomika, taču valsts iekārta ir komunisms. Ķ.T.R. Taivānu joprojām uzskata par daļu no Ķīnas (t.s. One-China policy). Lai gan kultūras un valodas mantojums abām valstīm ir vēsuriski vienojošs, man ir grūti iedomāties Taivānu kā daļu no komunistiskās Ķīnas.

Bet šodien ne par to stāsts…

Taivānas Nacionālā bibliotēka ir mums tuva (skat. rakstu). Es negribu iedziļināties bibliotēkas struktūrā vai vēsturē (mājas lapa ir pietiekami informatīva ), bet gan padalīties ar pieredzi kā Rietumu lasītājam Austrumu vidē.

TNB es apmeklēju tieši vienu reizi šo sešu mēnešu laikā, kamēr studēju Taivānā. Neizlasīju nevienu rindiņu, nepaņēmu nevienu grāmatu, nenokopēju nevienu zinātnisko rakstu, tik paklejoju pa bibliotēkas telpām un gaiteņiem. Varbūt tā nav arhitektūriski izcila ēka, taču ļoti tuva ideālai bibliotēkai – daudz gaismas lasītavās, norobežošanās iespējas pētniekiem un doktorantūras studentiem utt.

Taivānā piederu pie studentu komūnas, tādēļ mana bibliotēka ir NTNU (Taivānas Nacionālā Normālā Universitāte) (skat. mājas lapu). Lai arī nosaukums vieš izbrīnu, tā ir Taivānas lielākā un viena no prestižākajām Ķīnas Republikas augstākajām mācību iestādēm.

Man ir grūti novērtēt Latvijas studentu attieksmi pret bibliotēku kā zināšanu iestādi un bibliotēku kā vidi, kur notiek komunikācija, jo vienmēr esmu studējusi ārpus Latvijas, kā arī esot dzimtenē, atrodos otrā pusē – bibliotekāra ādā. Taču man ir radusies ne visai pozitīva attieksme pret mūsu studentiem. Iemesls visnotaļ vienkāršs – mūsdienu studenti ir orientēti uz grāda iegūšanu jebkuriem līdzekļiem, kā rezultātā mācību process per se nepastāv.

No personiskās pieredzes, bibliotēka ir vieta un vide, kur studenti sanāk kopā apspriest dzirdēto (ne tikai lekcijās), uzzināt jauno, vai arī vienatnē atkārtot simts ķīnzīmes nākamajam kontroldarbam. Būdams students, es nevaru nodalīt augstskolu no bibliotēkas, tā ir viena vienība, kurā notiek process.  Šī vienotība ir universāla – nepastāv robežšķirtne starp Austrumiem un Rietumiem. Un tas man šķiet patiesi brīnišķīgi, jo tikai nedaudzas lietas ir kopējas mums visiem (par to katru dienu var pārliecināties rietumnieki Austrumos).

P.S. Neilgi pirms manas atgriešanās Latvijā, TNB atvēra jaunu lasītavu – manga (Āzijas fenomens, nosaucot tos par komiksiem būtu nepareizi). Patiesi žēl, ka nevarēju to apskatīt, jo kas gan var būt vēl lieliskāks skats, redzot pieaugušus cilvēkus, lasām manga, nemaz nerunājot par dažu īpatņu apģērbu un matu sakārtojumu.

P.S.S. Autores foto uz bibliotēkas fona šoreiz izpaliek, jo T-krekla uzraksts vienīgajā fotogrāfijā ar bibliotēkas ēku nav pietiekami akadēmisks.


KOMENTĀRI: 2, KATEGORIJAS: Lasītāji, Pārdomas, Vispārīgi

Komentāri: 2

  1. Estere saka:
    27. February, 2010 plkst. 22:02

    Paldies par insaidera skatījumu. Bet foto ar neakadēmisku T-kreklu gan prasījās, varbūt ka var kaut ko vēl labot. Neatņemiet taču stāstam pievienoto vērtību! 🙂 🙂 🙂

  2. autore saka:
    28. February, 2010 plkst. 15:02

    🙂 paldies, paldies!
    pievienotās vērtības lai paliek privātajam blogam.

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.