Kas bibliotekāriem jāzina par autortiesībām

25. March, 2010, autors: Uldis Zariņš 

Projekta e-bibliotēka likstas kārtējo reizi ir pierādījušas, ka bibliotekāriem – it īpaši darbojoties digitalizācijas projektos – ir labi jāorientējas autortiesību likumdošanā, lai netīšām neiekultos nepatikšanās. Skaidra lieta, jebkurš likums var tikt interpretēts dažādi, savādāk jau nemaz nebūtu nepieciešama tāda institūcija kā tiesa, kas izlemj, kura strīdnieka versija par likuma normām ir tuvāka likuma burtam un garam. Ideju Forums ir izvēlējies visnotaļ novatorisku likuma interpretāciju – ne tikai Latvijas, bet visas pasaules mērogā – un likumsakarīgi, ka viņiem, kā jau pionieriem, ceļš ir izrādījies visnotaļ ērkšķains. Patīkami, ka šīs situācijas rezultātā ir aktualizējusies diskusija par autortiesībām digitālajā vidē un autortiesību izņēmumiem, kas attiecas uz bibliotēkām – cerams, ka tā agrāk vai vēlāk nesīs arī augļus jaunu, progresīvāku likumdošanas normu veidolā. Žēl, protams, ka rezultātā nākas ciest e-bibliotēkas lietotājiem un tiem autoriem, kas noslēguši līgumus par savu darbu izmantošanu.

Jāatzīst gan, ka diskusijas internetā par šo tematu nereti aizslīd visai populistiskā virzienā – sak, internetā visam jābūt par brīvu, un izdevēji vispār ir sabiedrības ienaidnieki. Lai cik pievilcīga nebūtu šāda pozīcija, tomēr bibliotēkas nav morāli tiesīgas nostāties tikai sabiedrības, vai tikai autoru tiesību pusē. Kā uzsver IFLA (Starptautiskā bibliotēku asociāciju federācija) savā pozīcijā attiecībā uz publiskā patapinājuma normām (uzmanību, PDF!), informācijas piegādātāju ekonomiskajām interesēm jābūt balansētām ar sabiedrības vajadzībām piekļūt zināšanām. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, informācijas piegādātāji (tai skaitā izdevēji) nedrīkstētu bibliotēkām diktēt ko tās drīkst un ko nedrīkst darīt, no otras puses – bibliotēkām sabiedrības interešu vārdā nevajadzētu rīkoties tā, lai rezultātā ciestu izdevēju biznesa intereses.

Negribētos teikt, ka Latvijas autortiesību likums šajā ziņā būtu ārkārtīgi labvēlīgs autoriem un izdevējiem, un nelabvēlīgs bibliotēkām. Gluži otrādi, Latvijas autortiesību likumā ir noteikts, ka bibliotēkas drīkst digitalizēt darbus bez autoru atļaujas, ar nosacījumu, ka grāmata vairs nav komerciālā apritē, un atrodas bibliotēkas krājumā – daudz valstis (tai skaitā arī tādas ES valstis kā Vācija) – par šādu normu vēl tikai cīnās. Otrkārt, Latvijā bibliotēkām ir tiesības padarīt šos darbus pieejamus slēgtā tīklā, un slēgtajam tīklam tiek pielīdzināts arī tā dēvētais Gaismas Tīkls, tātad, reāli digitālie darbi ir pieejami visās Latvijas bibliotēkās. Tāpat likums dod norādes par to, ka publiskajam patapinājumam pakļaujas arī darbu kopijas, un nosaka kārtību, kā autoriem tiek atlīdzināts par publiskajā patapinājumā izmantotajiem darbiem. Tiesa, nekur likuma tekstā gan nav skaidri pateikts, ka arī uz darbu digitālajām kopijām attiecas publiskā patapinājuma norma, un nav noteikts, vai tas, ka lietotājam ir jāveic autentifikācija interneta resursā, padara to par “slēgtu tīklu”. Šo jautājumu skaidrs regulējums būtu tas, kas atvieglotu dzīvi visām Latvijas bibliotēkām, kas nodarbojas ar digitālo krājumu veidošanu.

Taču ja nu kādam tomēr šķiet, ka es mānos, un Latvijas likumdošana tomēr ir pilnīgi ačgārna un nepareiza – atgādināšu, ka Latvijas likumdošana neeksistē vakuumā, tai ir jāatbilst starptautiskajiem līgumiem, ko Latvija ir parakstījusi, un ES regulām. Tāpēc vēlos jūs mudināt iepazīties ar Berkmana Interneta un sabiedrības centra (viena no vadošajām ASV pētniecības iestādēm šajā sfērā) un eIFL (Electronic Information for Libraries) nodibinājuma sagatavoto lekciju kursu par autortiesībām un to ietekmi uz bibliotēkām. Šajā materiālā jūs varat iepazīties ar to, ko nosaka Bernes un Romas konvencijas un WIPO līgumi, kas ir “trīs soļu tests”, kas pasaules praksē tiek atļauts bibliotēkām un kas nē. Piemēram, arī mums LNB patiktu, ja autortiesību aizsardzības periods būtu īsāks – taču lai to panāktu, nepietiek ar grozījumiem Latvijas likumdošanā vien – lai to īstenotu Latvijai vispirms, visdrīzāk, būtu jāatsauc savs paraksts zem Bernes konvencijas un droši vien arī jāizstājas no Eiropas Savienības.

Ceru, ka šie materiāli ļaus jums labāk izprast autortiesību džungļus un nākotnē daudz konstruktīvāk un pamatotāk diskutēt par šiem nebūt ne vienkāršajiem jautājumiem.


KOMENTĀRI: 21, KATEGORIJAS: Digitālā bibliotēka, Likumdošana

Komentāri: 21

  1. Pēteris Krišjānis saka:
    25. March, 2010 plkst. 16:03

    Liels liels paldies par zinoša cilvēka objektīvu viedokli! Tieši šis šajās dienās mums pietrūka!

  2. veneranda saka:
    25. March, 2010 plkst. 16:03

    E-bibliotēkas veidotājus jau nu gan par bibliotekāriem nevar nosaukt, līdz ar to nevajag uzbraukt bibliotekāriem par autortiesību nezināšanu, bet gan uzņēmējiem, kas vispirms dara un pēc tam domā, kā cīnīties ar sekām.
    Ikdienas darbā bibliotēkas ievēro autortiesības. Nezinu nevienu bibliotekāru, kas izveidojis privātu bibliotēku. Ja kolēģi aizstāv e-bibliotēku, tad vairumā kā ideju par informācijas pieejamību, nepārzinot, cik daudz konkrētie uzņēmēji darījuši autortiesību jomā. JO, neviena bibliotēka pati nemaksā autoriem atlīdzību par grāmatu izmantošanu bibliotēkā. To dara it kā centralizēti- Kultūras ministrija. BET vai vispār kaut ko maksā? Un cik daudz? Par to nav informācijas. Līdz ar to sabiedrībai varētu būt vienkāršots ieskats- viss par velti. Īsti neticu arī autortiesību aģentūrai, tā var izteikties tikai to autoru vārdā, ar kuriem ir noslēgti līgumi, bet ne jau visu vārdā.
    Tāpēc aicinu autoru teorijas vietā uzrakstīt prozu- kā reāli notiek Latvijā autortiesību atlīdzība par patapinājumu bibliotēkās, cik liels tas ir gadā un vai valsts to vispār plāno un īsteno?

  3. Ieva saka:
    25. March, 2010 plkst. 16:03

    paldies, Uldi! ieteiktais lekciju kurss patiešām varen derīgs.

  4. Signe Valtiņa saka:
    25. March, 2010 plkst. 16:03

    AKKA/LAA lapā rakstīts, ka viņi maksā arī tiem autoriem, kuri nav AKKA/LAA biedri. Skat.: https://www.akka-laa.lv/autoriem.php

  5. Jānis saka:
    25. March, 2010 plkst. 16:03

    Veneranda: vai grāmatu vāku, rakstu daļu no žurnāliem skanējumu publicēšana mājas lapās/blogos nav autortiesību pārkāpums? 🙂

  6. Uldis Zariņš saka:
    25. March, 2010 plkst. 16:03

    Veneranda, paldies par ierosinājumu, to noteikti varētu izdarīt, jāsavāc tikai informācija kopā no Kultūras Ministrijas, LNB cilvēkiem un droši vien arī AKKA/LAA.

  7. jautājums venerandai saka:
    25. March, 2010 plkst. 17:03

    Kā tur ir ar tām autortiesībām – ir vai nav ok bibliotēkā piedāvāt pirms pāris nedēļām iznākušu bestselleru?

    http://parlielupesbiblioteka.blogspot.com/2010/03/klejotaja-ir-klat.html

  8. veneranda saka:
    25. March, 2010 plkst. 17:03

    Jāni, bibliotēkas drīkst kopēt, citēt fragmentu. TIKAI, neesmu dzirdējusi, ka valstī kāds ir noteicis, cik liels ir tas fragments. Cik zinu, ārzemju bibliotēkās pieņemts, ka tie ir 10% no satura. Nezinu par citiem blogiem, bet savējā citēju kādu svarīgu domu tikai lai pavairotu interesi par konkrēto autoru vai tematu, jo tāds jau ir bibliotēkas pamatuzdevums- veicināt informācijas apriti:)

  9. veneranda saka:
    25. March, 2010 plkst. 17:03

    Atbilde uz jautājumu:)
    Bibliotēka ir publiska grāmatu lasīšanas vieta:) Un informēšana par grāmatu jaunumiem ir normāla parādība:) Mēs cenšamies lasītājiem pēc iespējas ātrāk piedāvāt TOP romānus, bet ne jau vienmēr mūsu naudas maks to spēj. Jā, ir pilnīgi normāli, ka lasītāji uzzina, ka “Klejotāja” ir klāt, un šobrīd tā tiek cītīgi lasīta. Bibliotēka ir grāmatu nopirkusi legālā tirdzniecības vietā. Un līdz ar to samaksājusi autorei, tulkotājai, izdevniecībai utt. Bet KM savukārt AKKA/LAA maksās par to, ka iedzīvotāji bez maksas bibliotēkā lasa grāmatas. Jelgavas pašvaldība diezgan dāsni atvēl naudu jaunu grāmatu iegādei. Bibliotekāri sadarbībā ar lasītājiem noskaidro, ko tieši visvairāk vēlas lasīt un to arī iegādājas. Un kad attiecīga grāmata ir iegādāta, tad par to izziņo:)

  10. Uldis Zariņš saka:
    25. March, 2010 plkst. 17:03

    Reku vēl viens viedoklis par juridiskajām niansēm – http://www.bdolegal.lv/lv/publikacijas/44/

    Attiecībā uz jautājumu Venerandai – Latvijas likumdošanā gan ir punkts par darba fragmentu izmantošanu, taču tajā nav paredzēta izmantošana informatīviem vai reklāmas mērķiem, līdz ar to īsti likumīgi laikam gan tas nav. Skaidrs, ka no veselā saprāta viedokļa raugoties Veneranda nekādu nodarījumu autoram neveic, taču ir gan dzirdēts, ka atsevišķi izdevēji tomēr sev vien zināmu iemeslu dēļ tomēr iebilst pret šādu izmantojumu, piemēram, ir bijuši gadījumi, kad izdevēji ir iebilduši pret grāmatu vāku maza izmēra bildīšu pievienošanu kopkatalogam. Šī nu būtu joma, ko tiešām vajadzētu uzlabot likumdošanā.

  11. Mr. Serge saka:
    25. March, 2010 plkst. 21:03

    Uldi, tu esi malačina! Ļoti vērtīga informācija, un, kas pats galvenais, kolosāla tēma diskusijai. Ja nu es drīkstu nedaudz piebilst, tad par to slēgto lietotāju loku..
    Kad Itālijā pieņēma smēķēšanas aizliegumu, daļa krogu un klubu to ignorēja. Iemesls bija vienkāršs – lai šajās iestādēs iekļūtu, bija nepieciešamas vai nu brīvi nopērkamas klubu kartes vai arī speciāli ielūgumi uz konkrētiem pasākumiem. Ar iestādēm cīnījās nacionāla mēroga tiesās un neko nepanāca. Tad izvērtēja iespējas ES līmenī un saprata, ka neko nepanāks. Šajās iestādēs vēl joprojām var pīpēt. Domāju, ka attapības pietiks, lai saprastu, kā šo stāstu projicēt un adaptēt e-bibliotēku prizmā..
    Galvenais ir bruņoties ar aukstasinības un skaidra saprāta vilcienu, komunicējot ar LR tiesībsargājošo iestāžu nekompetentajām personām.

  12. Laura saka:
    26. March, 2010 plkst. 1:03

    Vai kāds man varētu paskaidrot sekojošu lietu – kāpēc tiek apgalvots, ka e-bibliotēka ir pārkāpusi autortiesības vai kaitē autoru tiesībām?

    Pieņemot, ka e-bibliotēkas pārstāvja Arņa Nīcgaļa apgalvojums “.. neatkarīgi no tā, vai autors zina vai nezina, ka viņa darbs ir e-bibliotēkas krājumā, mēs rūpīgi saskaitām katra darba izsniegumus un atbilstoši tam reizi gadā līdz 1. jūlijam saskaņā ar Ministru Kabineta noteikto kārtību izmaksājam atbilstošo autora atlīdzību.” (pilna intervija http://satori.lv/raksts/3336/Aresteti_ir_tikai_serveri_Pasas_e-bibliotekas_darbiba_nav_aptureta_Edmundu_Vanagu_un_Arni_Nicgali_uzklausija_Guntis_Berelis) ir patiess, vai var turpināt apgalvot, ka autoram ir nodarīts kaitējums? Vai autoram tas ir izšķirīgi, vai autoratlīdzība tiek saņemta par darba publicēšanu papīra vai elektroniskā formātā?

    Turklāt, vai ir kādi dati, kuros balstoties varētu apgalvot, ka elektroniska grāmatu pieejamība internetā samazinās papīra grāmatu iegādi? Un ja samazinās, tad par cik? Varbūt šīs divas mērķauditorijas nemaz nepārklājās, kā tas izrādījās televīzijas gadījumā (pirms neilga laika par tv skatītāju samazināšanos baiļojās arī televīzijas, līdz saprata, ka internets ir – gluži pretēji – iespēja paplašināt savu skatītāju loku).

  13. Signe Valtiņa saka:
    26. March, 2010 plkst. 1:03

    Laurai – Uldis jau, šķiet, minēja, ka runa šeit nav tikai par autoriem. Jāņem vērā arī izdevēju tiesības. Jo grāmata tās fiziskajā formātā nav tikai un vienīgi autora darbs. Turklāt nereti autori nodevuši (vai ir bijuši spiesti nodot) savas ekskluzīvās tiesības izdevniecībām, līdz ar to – viņu darbu tālākais liktenis ir izdevniecību ziņā. Domāju, ka šeit patiešām jāmeklē samērīgums. Lai visi paēduši un dzīvi 🙂

  14. Uldis Zariņš saka:
    26. March, 2010 plkst. 11:03

    Laura, pētījumus redzējis neesmu (ibo neesmu īpaši meklējis) – gan jau, ka ir, tur noteikti e-gramata.lv cilvēki varētu palīdzēt. Lai gan pēc savas pieredzes varu teikt, ka jebkurš pētījums būtu jāņem priekšā ar milzonīgu sāls graudu, ibo datus, kā zināms, var piedzīt jebkuras tēzes pamatošanai (vai pasūtītāja uzstādījumam). Skaidrs, ka to, vai un cik lielā mērā elektroniska grāmatu pieejamība ietekmē papīra grāmatu pārdošanu, parādīs tikai dzīve.

    Tāpat skaidrs, ka autoram visdrīzāk tiešām ir vienalga, vai nauda tiek maksāta par patapinājumu analogā vai digitālā formā. Tas, kas visu pasākumu (kā parasti) padara ļoti samežģītu, ir izdevēju ne pārāk skaidrais tiesiskais statuss.

  15. Ieva saka:
    26. March, 2010 plkst. 14:03

    man patīk Mr. Serge ieteiktais, likumos ir caurumi, kurus vajag izmantot, tā ka e-bibliotēkas veidotāji & co uz priekšu!

  16. Laura saka:
    26. March, 2010 plkst. 16:03

    Signei un Uldim – vai izdevniecība, kas saņēmusi šādas ekskluzīvas autortiesības turpmāk saņem autoratlīdzību līdzīgi, kā saņemtu autors, kam piederētu autortiesības uz savu darbu, jeb tad iestājas kādi citi noteikumi?

  17. Turlavas bibliotēka saka:
    26. March, 2010 plkst. 17:03

    abalstu viedokli par e-bibliotēkas darbības atjaunošanu, aizkadrā veicot formalitātes nepieciešamajiem darbiem

  18. Uldis Zariņš saka:
    26. March, 2010 plkst. 17:03

    Laura, man domāt, ka jā. Cits jautājums – vai tiešām autori mēdz nodod savas tiesības izdevniecībai uz mūžīgiem laikiem āmen, vai tikai uz vienu izdevumu. Droši vien atkarīgs arī no izdevuma veida (romāns vai mācību grāmata, piemēram), bet man ir aizdomas, ka vismaz attiecībā uz daiļdarbiem tiesības tiek dotas uz izdošanu, nevis uz pašu darbu. Bet pārliecinoši to noteikti var atbildēt izdevniecību darbinieki, ne mēs ar Signi.

  19. veneranda saka:
    26. March, 2010 plkst. 21:03

    Šīs diskusijas rezultātā pārlasīju autortiesību likumu un MK noteikumus par autotatlīdzību. Krīze skārusi arī autorus, jo atlīdzība no 10% sarukusi uz 5% no summas par krājuma papildināšanai domāto summu konkrētam gadam. Savādi, ka samaksa neattiecas uz izglītības iestāžu bibliotēkām, arī uz invalīdu bibliotēkām. Tātad maksā tikai publiskās bibliotēkas? Vai tas ir sods par to, ka tām ir sakārtota statistiskā atskaite, un valdība var izsekot finansējumam? Tomēr kopumā maksa nav liela- no ls 1000 autoratlīdzība ir Ls 50. Bet ja ņem vērā, ka bibliotēku ir daudz, tad kopumā sanāk lieli līdzekļi. Ja sabiedrību neinformē, ka autortiesīobas tiek maksātas, tad arī rodas greizi viedokļi.

    Savukārt e-bibliotēka pati ir radījusi aplamu priekštatu par sevi. No vienas puses tā uzskata sevi par īstu bibliotēku, un tam es pilnībā piekrītu. Bet no otras puses, tā koķetē ar ziņām, cik lielu naudu tā atvēlēs autortiesību atlīdzībai. Bet, ja tā ir bibliotēka likumīgi, tad uz to attiecas tie paši likumi, un skaidrs, ka autortiesību atlīdzība atkarīga no finansējuma lieluma iegādātajam krājumam, un tātad nemaz nav jāslēdz līgumi ar autoriem un izdevniecībām. Nu bibliotēkas neko tādu nedara!!! Tā ka no vienas puses it kā ir bibliotēka, no otras puses- izdevniecība. Gandrīz jāsaka- paši pūta- paši dega. Bet žēl gan- projekts bija labs, man ļoti pietrūkst audiogrāmatas:)

  20. saka:
    18. September, 2013 plkst. 0:09

    Autortiesību īpašnieki bieži iedomājas, ka gadījumā, ja bibliotēkā vai internetā kāds viņu darbu lasa, skatās, klausās n-tās reizes, tad tie ir viņu tiešie zaudējumi. Patiesībā viss ir pilnīgi otrādi. Ja konkrētais autors nebūtu pieejams par brīvu, tad viņu neviens vispār nelietotu. Iesaku bibliotēkām pieprasīt samaksu no AKKA LAA un līdzīgām organizācijām par autoru popularizēšanu.

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.