Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas praktikantes ceļojumi laikā

19. May, 2010, autors: Katharina Baumann 

Zeitreisen – Als Praktikantin in der Handschriftenabteilung

Kopš marta sākuma esmu praktikante Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB). Studēju Maincas Grāmatzinātnes institūtā un pirms maģistra studiju absolvēšanas izmantoju izdevību iepazīt vēl vienu jaunu zemi, pilsētu, darbības jomu. Esmu ļoti pateicīga un priecīga, ka pēc ierašanās Rīgā tūlīt tiku aizvesta uz LNB dārgumu krātuvi — Reto grāmatu un rokrakstu nodaļu, kur man tika ierādīta darbavieta. Gribētos mazliet pastāstīt par saviem iespaidiem LNB.

Tas ir kā ceļojums laikā: sēžu pie rakstāmgalda Retumu nodaļā Jēkaba ielā, bet domās esmu citur, pavisam citā laikmetā. Man priekšā guļ Rīgas tirgotāja Johana Ārenta Bāda (Johann Arendt Baad) 1712.–1722. gada korespondence, kas ļauj pārcelties 18. gadsimtā, ko man nav nācies piedzīvot.

Sākumā biju skeptiski noskaņota: šo laikmetu tuvāk nebiju iepazinusi, tādēļ par to nebija nekādas nojēgas. Pateicoties rokrakstiem, nokļuvu plaukstošajā tirdzniecības metropolē Rīgā 18. gadsimta sākumā. Nav viegli lasīt vēstules, ko Bāds saņēmis no saviem darījumu partneriem plašajā Baltijas jūras reģionā. Vēstules lielākoties ir vācu valodā, senvācu rakstā. Tas ir tik brīnumskaists, ka kopā ar seno papīru veido itin kā mākslinieciski izrakstītu audumu. Bet tā atšifrēšana bija izaicinājums! Pie daža grūtāk salasāma rokraksta nācās palauzīt galvu. Arī valoda bija kā  rēbuss: bieži sēdēju grumbās sarauktu pieri pie sarežģītām teikumu konstrukcijām, frāzēm un izteicieniem, kādus mūsdienās vairs neizmanto. Turklāt daudzi dokumenti bija holandiešu valodā. Tomēr ar biezo 19. gadsimta vārdnīcu man izdevās dažas valodas barjeras pārvarēt. Un pēkšņi vēsture atdzīvojās! Kas tik netika pāri jūrai sūtīts: tēja, tabaka, samts un damasts, zirgi, siers,  sviests, citroni, olīvas…!  Svarīgāko darījumu partneru loks ir pārskatāms, tirgotāji bieži savstarpēji pazīstami un arī es drīz vien sajutos kā laba paziņa.

Par ko vēsta Bāda korespondence? Vienā vēstulē norādīts, ka ostā ienācis kuģis ar jaunu preci, kādā citā cildināti jūrnieki un ziņots, ka ar Dieva žēlastību un pirmo ceļavēju kuģis devies uz Lībeku. Nākamajā rokrakstā lasāma sūdzība, ka piegādātās sudraba plāksnes ir zemas kvalitātes; citas vēstules autors pauž vēlēšanos atkal saņemt labo tēju, lai arī cik tā maksātu. Vēl kādā jautāts, kur gan palikušas no Berlīnes pasūtītās  parūkas?  Turklāt piebilsts, ka līgava ļoti ilgojas pēc sava līgavaiņa, lai viņš pēc iespējas drīzāk atgriežas mājās! Apstrādājot vēstules, tūlīt secināju: tajās nav runa par tirgotāju rutīnu un precēm vien, bet arī par ikdienas dzīvi, likteņiem, laimi un nelaimi.

Iepazīstot korespondenci, radās daudz jautājumu, taču lielākā daļa palika bez atbildes: kā izskatījās rīdzinieki, ar ko tie nodarbojās, no kā baidījās? Kā izskatījās Rīga? Kā tirgotājs vērtēja savu pilsētu? Kā tolaik garšoja sviests, siers, olīvas un tabaka (tolaik to nevarēja nopirk tuvējā lielveikalā, bet nācās  ilgi gaidīt)? Kurš bija pasūtinājis dārgo damastu?

Mazliet fantāzijas, kas ļauj aizmirst apkārtni un kļūst dzirdami tirgotāju aicinājumi iepirkties, mucu ripoņa, viļņu šņākoņa.

Taču beidzot jāatgriežas 21. gadsimtā, jo sastādāms Bāda krājuma apraksts elektroniskajā katalogā. Ja kāds pētnieks vēlētos ar viņa vēstuļu starpniecību ceļot 18. gadsimtā, viņa pirmā pietura būtu Retumu nodaļas elektroniskais katalogs. Tādēļ atvadījos no veikalniekiem un vēru mapes ciet.

Jauni rokraksti, jauna laime! Atkal spēru lielu soli atpakaļ laikā, proti, 19. gadsimtā! Uz mana rakstāmgalda kaudzē sakrautas Jelgavas iespiedēja un grāmattirgotāja Ferdinanda Besthorna (Ferdinand Besthorn, 1857–1908) vēstules. Atšķirībā no iepriekšējā krājuma tās viegli lasāmas: itin kā es pati tās būtu rakstījusi, arī papīrs ir labā stāvoklī un dažādie rokraksti viegli atšifrējami. Arī šoreiz dažu sūtītāju kaligrāfiskais rokraksts ir apbrīnas vērts.

Iedzīvojos grāmatu un muzikāliju pārdevēja Besthorna lomā, kas, domāju, man piestāv gluži labi. Viņam pieder veikals Reyher’ sche Buchhandlung (kādreizējā Gustava Ādolfa Reiera  grāmattirgotava), ir plaši darījumsakari Baltijā un Vācijā. Vairums vēstuļu rakstītas vāciski, bet dažas arī latviešu un krievu valodā.

Besthorns nodrošināja ar lasāmvielu jo plašas lasītāju aprindas. Sevišķi čakli literatūru pasūtināja grāfienes un baroneses, bet rēķinus maksāja viņu laulātie draugi. Jā, tik dižciltīgā sabiedrībā reti esmu pabijusi. Kā tūristei man būtu liels prieks apmeklēt Kurzemes pilis un muižas (ja tās vēl saglabājušās), lai gūtu priekšstatu par to, kur dziedātas Šūberta dziesmas, lasīti piedzīvojumiem bagātie indiāņu stāsti, kalta franču un angļu gramatika. Ir ļoti aizraujoši klātienē atsvaidzināt zināšanas par tolaik iecienītāko mūziku un lasāmvielu. Teorētiski to apguvu  jau augstskolas solā, bet tās bija abstraktas lekcijas. Tagad 19. gadsimta kultūru skatīju savām gara acīm: dāmas pasūtināja  Gartenlaube (Lapene, 19. gadsimtā iecienītākais žurnāls), 1870. gadā veidota karu atlanta reklāma, baronese pieprasa Roberta Šūmaņa nošu izdevumus un Klavierskolu bērniem. Gustavs Langenšeids (Gustav Langenscheidt, 1832–1895) reklamē savu valodu pašmācības metodi,  bet Justa Pērtesa (Justus Perthes, 1749–1816) dibinātā karšu izdevniecība apstiprina skolām paredzēto atlantu nosūtīšanu (kas iepriecinās kādu lauku skolotāju). Ar telegrammu tiek pasūtītas divas ieejas biļetes uz pianista Antona Rubinšteina (Rubinstein, 1829–1894) klavierkoncertu, kāds barons apvaicājas, kur gan palicis Latweeschen Awise (Latweeschu awises jeb Latviešu Avīzes, Jelgava, 1822–1915) jaunākais numurs? Pakāpeniski veidojas aizgājušā, zudušā laika aina un arī pašai gribētos vakarstundās klausīties Šūmaņa dziesmās, izlasīt kādu E. Marlitas (E. Marlitt, īstajā vārdā Eugenie John (1825–1887), populāra 19. gadsimta vācu rakstniece) izklaidējošo romānu un salonā diskutēt par laikrakstā Über Land und Meer (Štutgarte,1859–1923) publicētajām aktuālajām ziņām.

Kad vakarā dodos cauri Rīgai, priecājos, ka 2010. gadā varu pabūt šajā dzīvīgajā, skaistajā un vilinošajā pilsētā.

No vācu valodas tulkojusi Jana Dreimane


Zeitreisen – Als Praktikantin in der Handschriftenabteilung

Seit Anfang März bin ich nun schon Praktikantin an der Lettischen Nationalbibliothek. Eigentlich studiere ich in Mainz Buchwissenschaft, kurz vor meinem Abschluss habe ich die Gelegenheit genutzt, noch einmal ein neues Land, eine neue Stadt, einen neuen Arbeitsbereich kennen zu lernen. Ich bin sehr dankbar und froh, dass ich sofort in die „Schatzkammer“, also die Abteilung für Rara geführt wurde und dort meinen Arbeitsplatz fand. Im Folgenden möchte ich ein wenig von meinen Eindrücken berichten.

Es ist wie ein Abtauchen in eine andere Welt: eigentlich sitze ich am Schreitisch in der Retumi-Abteilung der Nationalbibliothek in der Jekaba iela, aber in Gedanken bin ich woanders, nämlich in einer ganz anderen Epoche. Vor mir liegen Briefe des Rigaer Kaufmanns Johann Arendt Baad aus den Jahren 1712-1722 und diese gestatten mir eine Zeitreise ins 18. Jahrhundert, wie ich sie noch nie erlebt habe.

Anfangs war ich skeptisch: mit dieser Epoche hatte ich bis jetzt nicht viel zu tun, hatte keine Vorstellung von der Zeit. Dank der Handschriften wurde ich aber mitten hineingeworfen in die florierende Handelsmetropole Riga zu Beginn des 18. Jahrhunderts. Es ist nicht einfach, die Briefe zu lesen, die „mein“ Kaufmann von seinen Handelspartnern aus dem ganzen Ostseeraum erhalten hat. Die Briefe sind in altdeutscher Schrift und größtenteils in deutscher Sprache. Die Schrift ist wunderschön anzusehen, wie ein kunstvolles Gewebe wirkt sie auf dem alten Papier. Aber was für eine Herausforderung, sie zu entziffern! Über mancher unleserlicher Handschrift habe ich mir den Kopf zerbrochen… Auch die Sprache ist eine Herausforderung: ich saß oftmals Stirn runzelnd vor komplizierten Satzkonstruktionen, Floskeln und Redewendungen, die heute so nicht mehr existieren. Viele Dokumente waren zudem auch auf Niederländisch. Mit meinem dicken Wörterbuch aus dem 19. Jahrhundert konnte ich dann einige Sprachbarrieren überwinden.

– Und plötzlich wird Geschichte lebendig! –

Was da alles über die Meere geschickt wurde: Tee, Tabak, Samt und Damast, Pferde, Käse, Butter, Zitronen, Oliven,…! Der Kreis der wichtigsten Handelspartner ist überschaubar, die Händler untereinander kannten sich oft und auch ich habe bald das Gefühl, von guten Bekannten zu lesen.

Worum geht es also in den Briefen? Einer berichtet, dass ein Schiff mit neuen Waren angekommen ist, ein anderes Dokument belegt, dass der Seemann gelobt, mit Gottes Gnaden und dem nächstbesten Wind nach Lübeck aufzubrechen, ein nächster beschwert sich, dass das gelieferte Tafelsilber von schlechter Qualität war, ein anderer moechte nochmals den guten Tee geliefert bekommen – „koste es, was es wolle“ – der nächste fragt sich, wo seine bestellten Perücken aus Berlin bleiben. Nebenbei wird erwähnt, dass sich das Fräulein nach seinem Bräutigam sehnt, dieser solle doch schnellstmöglich nach hause kommen! Wenn man die Briefe bearbeitet, stellt man schnell fest: hier geht es nicht nur um Handelsrouten und -güter, hier geht es um Alltag, um Schicksale, um Glück und um Pech.

Viele Fragen tauchen plötzlich auf; die meisten müssen unbeantwortet bleiben: wie sahen die Menschen aus, was hat sie beschäftigt, welche Ängste hatten sie? Wie sah Riga aus? Was für einen Bezug hatte der Kaufmann zu seiner Stadt? Wie haben Butter, Käse, Oliven und Tabak damals geschmeckt (wenn man lange darauf gewartet hat und nicht in den nächsten Supermarkt gegangen ist)? Für wen war der teure Damast bestimmt?

Mit ein bisschen Phantasie vergisst man ganz schnell alles um sich herum und hört die Händler rufen, die Fässer rollen, die Wellen plätschern.

Schließlich sollte man aber wieder im 21. Jahrhundert ankommen, denn der Bestand wurde im elektronischen Katalog erfasst. Möchte sich ein Forscher mit den Briefen an Johann Arendt Baad auf eine Reise ins 18. Jahrhundert begeben, ist die erste Station der elektronische Katalog der Handschriftenabteilung. Inzwischen habe ich mich von den Kaufleuten verabschiedet und die Mappen für mich endgültig geschlossen.

Neue Handschriften, neues Glück! Nun habe ich zeitlich einen großen Schritt nach vorne gemacht, nämlich ins 19. Jahrhundert! Auf meinem Schreibtisch stapeln sich Briefe an den Mitauer Buchhändler Ferdinand Besthorn. Was für ein Unterschied: das liest sich ja fast, als hätte ich es selbst geschrieben, das Papier ist in einem guten Zustand und die verschiedenen Handschriften gut lesbar. Auch diesmal bin ich wieder von den kalligraphischen Fertigkeiten mancher Absender begeistert.

Ich versetze mich also in den Buch- und Musikalienhändler Besthorn – eine Rolle die mir, wie ich finde, ganz gut steht. Sein Geschäft hieß Reyher’ sche Buchhandlung und er pflegte viele Geschäftsbeziehungen ins Baltikum und nach Deutschland. Die meisten Briefe sind auf Deutsch, auch einige lettischsprachige und russische Dokumente sind dabei.

Besthorn hat breiteste Leserschichten mit Lektüre versorgt, besonders die Baroninnen und Gräfinnen haben fleißig Literatur bestellt und ihre Männer haben dann die Rechnung beglichen. Ja, in so edler Gesellschaft habe ich mich selten befunden. Als „Touristin“ hätte ich große Lust, die ganzen Schlösser und Anwesen (falls sie noch existieren) in Kurzeme zu besuchen, um mir einen Eindruck zu verschaffen, in welcher Gegend Schubert-Lieder im Salon gesungen, Indianergeschichten voller Spannung gelesen sowie französische und englische Grammatiken gepaukt wurden usw. Es ist sehr spannend, nun noch einmal „live“ zu sehen, was zu dieser Zeit gelesen und musiziert wurde. Theoretisch habe ich das im Studium alles gelernt, aber das war eine abstrakte Lektion. Hier erscheint wieder einmal alles vor meinem inneren Auge: Madame bestellt die Gartenlaube (beliebteste Zeitschrift des 19. Jahrhunderts), 1870 wird Werbung für einen Kriegsatlas gemacht, die Baronin fordert Noten von R. Schumann und dazu noch eine Klavierschule für die Kinder, Gustav Langenscheidt preist seine Sprachlehrmethode an, Justus Perthes bestätigt den Versand von Schulatlanten (das freut den Dorflehrer), per Telegramm geht die Bestellung für zwei Karten für ein Klavierkonzert mit Rubinstein ein und der Baron fragt sich, wo die letzte Ausgabe der Latweeschen Awise abgeblieben ist. So ergibt sich langsam ein komplettes Bild einer vergangenen, verlorenen Zeit und man möchte selbst auch in den Abendstunden den Schumann-Liedern lauschen, den neuesten Unterhaltungsroman der Marlitt lesen und im Salon über die aktuellsten Berichte der Zeitung Über Land und Meer diskutieren.

Wenn ich abends dann durch Riga laufe, bin ich doch einfach nur froh, im Jahr 2010 hier zu sein und diese lebendige, schoene und spannende Stadt erleben zu duerfen.



IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS: Krājumi, Pārdomas

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.