Glābsim bāreņus!

29. May, 2010, autors: Uldis Zariņš 

Viens no centrālajiem jautājumiem digitālo bibliotēku projektos ir jautājums – ko iesākt ar bāreņdarbiem?

Vispirms droši vien jāpaskaidro – kas tad ir bāreņdarbs. Tātad, par bāreņdarbu tiek uzskatīts darbs, kura autors vai tiesību īpašnieks nav zināms, vai arī ir zināms, bet nav atrodams. Iespējams, ka vārds nav īpaši precīzs – galu galā, jebkuram darbam ir autors, līdz ar to darbs pēc noklusējuma nevar būt bārenis, drīzāk gan noklīdis no vecākiem… taču labāku nosaukumu pagaidām neviens nav izdomājis.

Varētu jautāt – vai tad tā vispār ir problēma? Kā nekā visām grāmatām uz vāka taču ir autora vārds! Tomēr nav nemaz tik vienkārši. Pirmkārt, šī definīcija attiecas ne tikai uz grāmatām, bet arī uz fotogrāfijām, amatieru video un audio ierakstiem, darbiem, kas nav publicēti. Darba autors var nebūt norādīts, vai norādīts ar pseidonīmu. Darba autoru var būt sarežģīti atrast, it īpaši, ja viņš nav reģistrējies tiesību pārvaldības organizācijā. Darba autors var būt nodevis tiesības kādam citam (piemēram, izdevējam), bet izdevējs pa šo laiku ir bankrotējis.

Vēl sarežģītāks, protams, šis jautājums kļūst līdz ar autora nāvi. Vispārzināms ir fakts, ka autortiesības tiek aizsargātas vēl 70 gadus pēc autora nāves. Tas nozīmē, ka pirms darba publiskošanas bibliotēkai ir jāsameklē autora mantinieki. Un mantinieki var būt gan bērni, gan vēl attālāki radinieki, gan, teiksim, labdarības fonds, kam novēlēta visa autora mantība (tai skaitā autortiesības). Īpaši komplicēti ir gadījumi, ja autoram nav atvašu. Labs piemērs varētu būt Zenta Mauriņa. Mauriņa ir mirusi 1978. gadā, kas nozīmē, ka viņas darbi būs brīvi izmantojami vien 2048. gadā. Līdz tam brīdim pirms viņas darbu izmantošanas būs jāpaprasa atļauja. Pēcnācējus viņa nav atstājusi, viņas dzīvesbiedrs Konstantīns Raudive arī ir miris. AKKA/LAA pārstāvēto autoru sarakstā viņas nav. Jautājums – kam vaicāt atļauju?

Iespējams kādam ir jautājums – kāpēc vispār jāmeklē autori un viņu mantinieki? Te nu jāķeras pie Autortiesību likuma skaidrošanas. Tiesības padarīt darbu pieejamu, jeb publiskot, ir vienas no autora ekskluzīvajām mantiskajām tiesībām. Ja bibliotēka grib darbu izlikt pieejamu publiski internetā – nevis pieejamu tikai bibliotēkas telpās, ko likums ļauj darīt bez saskaņošanas ar tiesību īpašnieku –, tas vispirms ir jāsaskaņo ar autoru. Līdz ar to veidojas problēma – kā piemērā ar Mauriņu – likums prasa publiskošanu saskaņot ar tiesību īpašnieku, bet tiesību īpašnieks nav zināms vai atrodams.

Varētu jautāt – kāds tad ir šīs problēmas apjoms? Britu bibliotēka (Lielbritānijas Nacionālā bibliotēka) lēš, ka apmēram 40% no viņu krājuma ir bāreņdarbi; Lielbritānijas arhīvi šo skaitli min vēl lielāku – līdz 50%. Tiek lēsts, ka vidēji jebkurā bibliotēkā 5-10% darbu var tikt uzskatīti par bāreņdarbiem (avots – JISC pētījums „In from the Cold”). Jaunākie Britu bibliotēkas skaitļi liecina, ka apmēram 26,5% audio ierakstu un 31% grāmatu bibliotēkas krājumā ir bāreņdarbi (avots – Bendžamins Vaits, Britu bibliotēka, prezentācija seminārā par kultūras materiālu digitalizāciju un autortiesībām Madridē 2010. gada aprīlī).

Tiesību pārvaldnieki, protams, cenšas šīs problēmas nozīmi mazināt, apgalvojot, ka autoru vai viņa mantiniekus atrast var vienmēr, tikai vajag cītīgāk pameklēt. Sava daļa taisnības jau, protams, šajā apgalvojumā ir. Taču jāņem vērā viens nozīmīgs aspekts – cik daudz darba, laika un nauda šādas meklēšana prasa? Jau pieminētajā prezentācijā Bendžamins Vaits minēja zīmīgu piemēru – lai iegūtu atļaujas no apmēram 1600 personām par viņu BBC ierakstīto interviju publiskošanu (kopējais audio ierakstu garums – apmēram 1000 stundas), Britu bibliotēkas speciālisti patērēja aptuveni 1800 stundas.

Iespējams vieglprātīgākie no jums teiks – pie velna Autortiesību likuma muļķības, liekat tik visu internetā, ja nu kāds autors tomēr piesakās – izņemsiet darbu ārā! Atbilde – tas ir milzīgs risks. Visnotaļ iespējams, ka autors vai viņa mantinieki var pieprasīt samaksāt prātam neaptveramu summu par darbu neatļautu izmantošanu. Un kurš tad maksās? Bibliotēkas budžetā nav pozīcijas šādu jautājumu risināšanai. Līdz ar to mēs nevaram tā riskēt. Un, galu galā, kā valsts institūcijai mums pienākas cieši ievērot likumdošanu – ja likums kaut ko neļauj, tātad mēs nedrīkstam to darīt.

Kāds tad varētu būt risinājums? Latvijas Autortiesību likumā pašlaik bāreņdarbi nav minēti ne ar pušplēstu vārdu, līdz ar to vismaz šobrīd mums nealiek nekas cits, kā to respektēt un šos darbus neizvietot internetā. Iespējamie varianti – vai nu gaidīt kamēr mūsu likumdevēji nāks klajā ar likuma labojumiem, kas ļaus vismaz kaut ko iesākt ar bāreņdarbiem, vai arī cerēt, ka Eiropas Savienība nāks klajā ar regulējumu, kas Latvijā gribot vai negribot būs jāievieš. Un šāds regulējums jau top.

Par bāreņdarbiem Eiropā runā jau labu laiku – faktiski kopš tā brīža, kad 2005. gadā tika atbalstīta digitālo bibliotēku iniciatīva stratēģijas i2010 ietvaros. Lielisks pārskats par bāreņdarbu (un citiem ar digitālajām bibliotēkām saistītiem jautājumiem) ir atrodams Eiropas Komisijas Augsta līmeņa digitālo bibliotēku ekspertu darba grupas 2008. gada ziņojumā. Pagājušajā gadā centieni sakārtot bāreņdarbu jautājumu ir atsākušies ar jaunu sparu, lielā mērā pateicoties Google aktivitātēm – Eiropas Komisija ir izvirzījusi mērķi jau šogad izdot regulējumu bāreņdarbu jautājuma risināšanai, lai atvieglotu Eiropas kultūras mantojuma digitalizēšanu un tā pieejamības nodrošināšanu Europeana bibliotēkā.

Pasaulē (tai skaitā ES valstīs) eksistē vairāki risinājumi bāreņdarbu problēmai, un sarežģītākais Eiropas Komisijas uzdevums būs atrast aritmētisko vidējo, lai jaunais regulējums vienlīdz labi strādātu gan valstīs, kurās jau ir kāds ieviests kāds no šiem samērā atšķirīgajiem risinājumiem, gan valstīs, kurās šāda risinājuma vēl nav (kā Latvijā). Izejas punkts visiem risinājumiem gan ir viens – bāreņdarbu izmantošana ir jālicencē, tikai jautājums – vai licence ir obligāta vai brīvprātīga, kādi ir licences pieļautie izmantojuma veidi un kas šīs licences administrē.

Savdabīgākais un savā ziņā vilinošākais risinājums ir ieviests Skandināvijas valstīs. Tajās virknei darbu izmantojumu, tai skaitā darbu publiskošanai digitālajās bibliotēkās, tiek piemērota paplašinātā kolektīvā licence (uzreiz jāpiebilst, ka licencēti tiek darbi līdz noteiktam izdošanas gadam, kas nozīmē, ka tā netiek attiecināta uz komerciālajā apritē esošajiem darbiem). Praksē tas nozīmē, ka par darbu izmantošanu tiek maksāts tiesību pārvaldītājiem, kas tālāk sadala šos līdzekļus gan šo organizāciju biedriem, gan tiem, kas nav šo organizāciju biedri, tai skaitā ārvalstu autoriem, paredzot arī iespēju autoriem pieprasīt savu darbu izņemšanu no digitālās bibliotēkas. Līdz ar to bāreņdarbu problēma Skandināvijas valstīs principā nepastāv – nauda tiek sadalīta starp zināmajiem autoriem, ja autors konstatē, ka viņa darbs tiek izmantots, viņam ir tiesības pieteikties uz savu artavu, un ja autors to neizdara – lai kož pats sev pirkstos. Līdzīga prakse Latvijā (un ne tikai), starp citu, tiek piemērota, piemēram, publiskā patapinājuma administrēšanai. Diemžēl gan jāatzīst, ka šis risinājums attiecībā uz darbu publiskošanu diez vai būs iespējams visās Eiropas valstīs – par to „paldies” jāsaka krietni atšķirīgajām autortiesību risinājumu tradīcijām dažādās valstīs, kā arī daudzviet ļoti spēcīgajam autoru un izdevēju lobijam.

Interesants risinājums eksistē Kanādā un Ungārijā – šajās valstīs licences bāreņdarbu izmantošanai izsniedz valsts, un viens no licences nosacījumiem ir tāds, ka gadījumos, ja tiesību īpašnieks tomēr piesakās, pret licences izņēmēju nevar izvirzīt komerciāla rakstura prasības par darbu līdzšinējo izmantojumu. Līdzīgs aizsargmehānisms iestrādāts arī ASV likumdošanā, tiesa, tas attiecas tikai uz nekomerciālu darbu izmantošanu, un par licenci ir jāvienojas ar katru darbu īpašnieku atsevišķi.

Izstrādājot topošo Eiropas risinājumu, Eiropas Komisija ir izlēmusi, ka tas visdrīzāk būs diezgan vispārīgs „jumta risinājums”, un līdz ar to neprasīs valstīs ieviest konkrētu risinājumu – tā izvirzīs tikai pāris prasības nacionālajai likumdošanai un garantēs, ka katras valsts risinājums tiks atzīts visā Eiropā. Līdz ar to katrai valstij individuāli būs jāatrod risinājums kā „atbrīvot bāreņus”. Galvenie vaļi, uz kuriem balstīsies regulējums, varētu būt šādi:

–          Katrā ES valstī būs jāievieš likumdošana, kas nosacīs kritērijus (vadoties pēc ES ieteikumiem) par to, kādi autora meklēšanas pasākumi ir pietiekami, lai varētu uzskatīt, ka darba tiesību īpašnieks tiešām nav identificējams vai atrodams (tā dēvētais due dilligent search). Skaidrs, ka, piemēram, meklēšana Google diez vai varētu tikt dēvēta par pienācīgu meklēšanu. No otras puses – būtu pārspīlēti prasīt, lai bibliotēku darbinieku sēdētu arhīvos un meklētu autora radurakstus. Zelta viduceļš (vai vismaz labs meklēšanas iesākums) pieminētajā Mauriņas gadījumā būtu sazināties ar izdevniecību Zvaigzne ABC, kas nesen ir izdevusi Zentas Mauriņas esejas, un apvaicāties, vai viņiem ir zināmi tiesību īpašnieki, jeb viņi tādus nav atraduši.

Būtisks aspekts, kas visdrīzāk tiks iekļauts topošajā regulējumā – ja kādā valstī darbs ir atzīts par bāreņdarbu, tad visām pārējām ES valstīm ir jāatzīst šī darba bāreņa statuss. Praksē tas nozīmē – ja Vācijas likumdošana paredzēs stingrākus autora meklēšanas nosacījumus nekā Latvijas, bet Latvijā darbs jau būs atzīts par bāreņdarbu, Vācijas autoru pārstāvji nevarēs prasīt, lai meklēšana tiktu veikta vēlreiz, tikai pēc Vācijas kritērijiem.

Nozīmīgs instruments, kas varētu ievērojami atvieglot visu autoru meklētāju dzīvi, varētu būt kopīga Eiropas autoru un izdoto darbu datubāze. Pašlaik projekta Arrow ietvaros norit darbs pie šādas datu bāzes izveides, kurā tiks apvienotas izdevēju, grāmatu tirgotāju, bibliotēku un tiesību pārvaldītāju datu bāzes. Cerams, ka tiks akceptēts arī projekta otrās kārtas pieteikums, projekts Arrow Plus, kurā iesaistīties plāno arī Latvijas pārstāvji.

–          Katrai valstij būs jānosaka veids kā izmaksāt atlīdzību tiem autoriem, kuri ir paziņojuši par savu eksistenci pēc tam, kad darbi jau ir publiskoti. Praksē tas nozīmē to, ka valstij būs vien jāatvēl pozīcijā budžetā, no kuras izmaksāt šīs kompensācijas.

–          Katra valstrs pēc saviem ieskatiem varēs noteikt uz kādiem nosacījumiem šie darbi tiek padarīti publiski pieejami. Šeit nu paveras visplašākās improvizācijas iespējas (skat. augstāk aprakstītos piemērus par jau eksistējošiem modeļiem). Paredzot, ka Latvijā diez vai izdosies vienoties par paplašinātajām kolektīvajām licencēm, es cerētu uz aptuveni šādu risinājumu:

  • Licence publiskošanai tiek izsniegta reģistrētām kultūras institūcijām un tikai nekomerciālam izmantojumam;
  • Licenci izsniedz AKKA/LAA (jo maz ticams, ka tuvākajā laikā parādīsies kāda konkurējoša autoru tiesības pārvaldības organizācija, vai ka valsts pati uzņemsies šo funkciju);
  • Licence tās izņēmējam ir bezmaksas un  neļauj autoriem, kas piesakās pēc darba publiskošanas, izvirzīt finansiālas prasības pret izmantotāju – tikai prasīt darbu publiskošanas pārtraukšanu;
  • Licence attiecas tikai uz bāreņdarbiem, pēc pienācīgas meklēšanas veikšanas;
  • Atsevišķu, bet maksas licenci, var izņemt par šo darbu komerciālu izmantošanu; no šīs maksas tiek veidots uzkrājums gadījumiem, ja autors piesakās; iespējams, ka valstij tomēr būs nedaudz „jāpiemetas” šī foda izveidei, kā arī licenču pārvaldības izmaksu segšanai.

Kas ir ļoti svarīgi – regulējums acīmredzot noteikts to, ka visām pārējām valstīm būs jāatzīst katras individuālās valsts pieņemtais lēmums. Proti, ungāri nevarēs celt brēku par to, ka Dānija ir padarījusi ungāru autoru darbu tulkojumus pieejamus, izmantotot paplašinātās kolektīvās licencēšanas mehānismu – lai arī Ungārijā, piemēram, likums paredzētu izņemt licenci no valsts šādam izmantojuma veidam.

Protams, ne mazāk būtisks ir jautājums – ko iesākt ar darbiem, kuru autors ir zināms, bet kas vairs nav komerciāli pieejams? Lai gan risinājums varētu būt līdzīgs (tikai prasītu vēl vairāk naudas no valsts), šī bloga ieraksta garuma jau ir pārsniedzis jebkādas veselā saprāta robežas, līdz ar to tas varētu būt temats citam, ne īsākam, bloga ierakstam…


KOMENTĀRI: 3, KATEGORIJAS: Digitālā bibliotēka, Likumdošana

Komentāri: 3

  1. Karīna saka:
    1. June, 2010 plkst. 9:06

    Varbūt pēc 2-3 gadiem arī Latvijā mēs ieraudzīsim risinājumu šim jautājumam. Ulda minētaie punkti būtu visnotaļ saprātīgi.

  2. Ināra K. saka:
    1. June, 2010 plkst. 13:06

    Publicējot “bāreņdarbus”, izdevējam būtu jāreķinās ar iespējamiem autoratlīdzības izdevumiem. Likumā gan būtu jāparedz “noilgums” pretenziju pieteikšanai, pamatprincipi atlīdzības apjoma noteikšanai u.c. nianses. Bez tam – līdzīgi kā valstī ir dažādi citi reģistri, iespējams, ir vērts domāt par autortiesību reģistru, kur būtu reģistrēti arī mantinieki.

  3. Linards Muciņš saka:
    6. October, 2010 plkst. 15:10

    Kolektīvā autortiesību pārvaldīšanas organizācija visur pasaulē darbojas uz dabiskā vai tiesiskā monopola principa pamata. Ja šai organizācijai savā valstī nav monopola viņa nevar eksistēt. Monopoli atsevišķās jomās var tikt apvienoti, vai arī nē. Tā, var pastāvēt tikai viena organizācija, kura pārvalda autortiesības vienā noteiktā jomā – piemēram – dramaturģijā. Bet nevar pastāvēt vienā valstī divas organizācijas (precīzāk – to pastāvēšana ir būtiski apgrūtināta vai pat neiespējama). Ārvalstu autortiesību organizācijas parasti izdara spiedienu, lai viena veida autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apvienotos (tā Latvijā piespieda apvienoties LAA ar AKKA un radās LAA/AKKA). Šīs organizācijas pilda publisku funkciju, tādēļ valstij nav jāpretendē uz pārvaldību šajā jomā, it sevišķi šajā nabadzības un funkciju nodošanas periodā (ar ko arī aškiras liberāla sabiedrība no totalitāras).

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.