Kas kopīgs mājsaimniecēm un putekļu sūcējiem jeb ļoti īss ievads neirofilosofijā

20. September, 2010, autors: Anda Baklāne 

Kopš 3. septembra LNB Kr. Barona ielā 14, 2. stāvā ir skatāma izstāde „Prāta anatomija”. 24. septembrī (Zinātnieku naktī) esam ieplānojuši arī vētrainā diskusijā reizi par visām reizēm noskaidrot patiesību par to, kas notiek cilvēku galvās. Ha, lika pagaidīt! Skaidrs, ka es to nedomāju nopietni. Ne zinātniekiem, ne domātājiem pagaidām pašiem nav līdz galam skaidrs, kā tieši darbojas pārsteidzošā un sarežģītā bioloģiskā mašīna – cilvēka prāts. Tieši tāpēc mēs ceram, ka, lai arī izstādes grāmatas septembra beigās atgriezīsies savās ierastajās vietās bibliotēkas plauktos, mūsu jautājumi tieši pretēji – izies ielās.

Izstādes atklāšanā kāda žurnāliste no radio lūdza pastāstīt klausītājiem, kāpēc tam visam ir tik dīvains nosaukums – kāds sakars prātam ar anatomiju. Apjuku, jo šajā gadījumā “anatomija” nepavisam nav tikai poētiska metafora. Cilvēka psihe – domas un jūtas, atmiņas, uzskati, vēlmes un mērķi – taču pavisam burtiski īstenojas, darbojoties cilvēka smadzenēm. Vai, atsaucoties uz filosofijas bestselleru autoru Stīvenu Pinkeru, varam sacīt, ka prāts vai psihe ir “sarežģīta neirālās informācijas apstrādes sistēma”, kas, gluži tāpat kā, piemēram, spārni un lidošanas spēja putniem vai eholokācijas spēja sikspārņiem, ir izveidojusies evolūcijas gaitā, piemērojoties videi un mēģinot tajā pēc iespējas veiksmīgi izdzīvot. Gluži tāpat kā dzirde nepastāv bez ausīm, prāts nevar pastāvēt bez smadzenēm. Savukārt tas, ko tieši ausis sadzirdēs, ir atkarīgs no konkrēto ausu fizioloģijas, un tas, kā cilvēks domā, izriet no tā, ka viņa rīcībā ir smadzenes ar unikāli veidotu smadzeņu garozu.

Pats S. Pinkers kārtējā grāmatas “Kā darbojas prāts” izdevuma priekšvārdā atzīst, ka pēc grāmatas pirmpublicējuma pavisam negaidīti sastapies ar asu kritiku no dažādu reliģisku grupu puses – daudzi cilvēki uzskatīja, ka grāmatā aprakstīts galēji materiālistisks, bezdvēselisks un amorāls priekšstats par cilvēka dabu. No vienas puses, var brīnīties par šādu sašutumu, jo, iesaistot stāstā par prātu smadzenes, nekas pēc būtības taču nemainās – cilvēku domas paliek tieši tik pat muļķīgas vai elpu aizraujoši radošas un cildenas, kādas tās vienmēr bijušas. No otras puses, ja cilvēka prāts un personība kā tāda tiek nesaraujami piesaistīta smadzenēm, tad pavisam no jauna jāpārskata cilvēku uzskati par pēcnāves dzīvi vai reinkarnāciju – no kā tad tieši sastāv tas gars, kas nāves brīdī pamet cilvēka miesu? Kā var iztēloties informāciju bez informācijas nesēja? Vai – kā dvēsele klīniskās nāves laikā var redzēt ārstu rosību un savu ķermeni “no augšas”, ja tai nav acu?

Frančeska Kirke "Miesa un dvēsele"

XX gs. šī problēma šķietami tiek atcelta, pasludinot, ka Dekarts ir kļūdījies – nav nekādu divu substanču, kas darbojas katra pēc saviem likumiem. Ārsti taču jau sen bija novērojuši, ka, ja tiek savainotas smadzenes, nopietni tiek ietekmēta arī cilvēka psihe – viņš var ne tikai zaudēt spēju kustēties vai runāt, bet var izmainīties viņa uzvedība un temperaments. XX gs. otrajā pusē tiek radītas vairākas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību nu jau tieši un sistemātiski bija iespējams novērot, kāda ir smadzeņu aktivitāte tās vai citas kognitīvās (psihiskās) darbības laikā. Ar funkcionālās magnētiskās rezonanses starpniecību iespējams iegūt smadzeņu attēlus, kuros kā ģeogrāfiskā kartē var izpētīt, kuras smadzeņu daļas ir aktīvas, kad mēs, piemēram, kustinām roku, runājam par rokas kustināšanu, skatāmies uz pazīstamām un nepazīstamām sejām, risinām loģiskus uzdevumus vai skatāmies šausmu filmas.

Cita starpā ir veikti pētījumi arī par reliģisku pieredzi un smadzeņu darbību. Pētot pacientus, kuriem veikta operācija smadzeņu daļā, kas atbild par cilvēka spēju fiksēt sava ķermeņa novietojumu telpā, tika konstatēts, ka šie cilvēki sāk izjust atrautību no ikdienišķās pasaules. Viņi var sajust transcendentu saikni ar dabu kā vienotu organismu, justies tā, it kā būtu ārpus laika, tāpat viņi labprātāk ir ar mieru atzīt, ka pastāv brīnumi un ir iespējama ekstrasensora pieredze. Savukārt citi pētījumi parādījuši, ka šī smadzeņu daļa aktivējas gan budistu meditācijas, gan kristiešu mūķeņu lūgšanas procesā.

Vai tas nozīmē, ka reliģiska pieredze tagad tiktu pielīdzināta smadzeņu bojājuma izraisītām izjūtām? Nebūt nē. Pagaidām tas ir vienkārši “interesanti”. Tiek uzskatīts, ka neiroloģiskās zinātnes vēl ir bērna autiņos, un zinātniekiem nav atbildes pat uz to, kā, piemēram, visā šajā neironu tīklu, elektrisko impulsu un ķīmisko signālu burzmā var rasties apziņa. Vai – kā tieši informācija ir iekodēta smadzenēs, un kā tā tiek glabāta. Mēs varam aprakstīt, kā izskatās smadzenes, kad tās apstrādā informāciju, taču, lai arī cik rūpīgi mēs neaplūkotu neironus, mēs nekad neieraudzīsim, ka tie milzīgā ātrumā transportētu teikumus vai attēlus, līdzīgi kā mēs nevaram ieraudzīt ne teikumus un attēlus, ne vieniniekus un nullītes skrienam pa datoru vadiem.

Kamēr neirozinātnieki, psihologi un filosofi prāto, kā salīmēt kopā abas Dekarta substances, datorzinātnieki un robotikas inženieri mēģina uzkonstruēt tādas mašīnas, kas būtu līdzīgas cilvēkiem.

Kopš mākslīgā intelekta pētījumu aizsākumiem XX gs. 50. gados ir minēti dažnedažādi argumenti, lai parādītu, ka cilvēka prāts nelīdzinās mašīnai.

Pirmkārt, pašas smadzenes pēc uzbūves nemaz neatgādinot datoru. Ja dators sastāv no konkrētām daļām, kas katra veic savu funkciju, tad smadzenēs nav atsevišķu nodalījumu vadības blokam, atmiņai vai videokartei. Jebkurā informācijas apstrādes operācijā, ko veic smadzenes – vai tā būtu skatīšanās pa vilciena logu vai sarežģītas problēmas risināšana – ir iesaistītas vienlaikus ļoti daudzas neironu ķēdes un vairāki smadzeņu apgabali, turklāt neironi ir multifunkcionāli – vienas un tās pašas ķēdes var būt iesaistītas dažādu operāciju veikšanā. Ja datorprogramma operē ar konkrētiem diskrētiem simboliem, tad smadzenēs visas nozīmes ir izkliedētas: vienu vārdu vienlaikus “domā” daudzi neironi dažādās smadzeņu daļās.

Šo atšķirību uzskaitījumu varētu turpināt, taču ir skaidrs, ka tas neatrisina jautājumu pēc būtības. Mašīnas mainās, tās nemitīgi tiek pilnveidotas – kas zina, kā tās būs konstruētas un ko varēs paveikt nākotnē. Par to rakstīja jau viens no mākslīgā intelekta idejas tēviem matemātiķis Alans Tjūrings. Kad cilvēki izsakās par to, kāpēc nav iespējams radīt mākslīgu intelektu, viņi parasti min, ka mašīnas taču nekad nevarēs izdarīt to vai citu lietu – piemēram, mīlēt, uzrakstīt brīnišķīgu dzejoli, izbaudīt šokolādes saldējumu vai ko tamlīdzīgu. Cita starpā šobrīd jau pastāv programmas, kas raksta tīri baudāmus dzejoļus, un ir radīts arī robots, kas patstāvīgi var izdarīt zinātnisku atklājumu. Nav šaubu, ka, ja rastos nepieciešamība, varētu uzbūvēt arī robotu, kas degustē saldējumu.

Tjūrings ierosināja neuzdot tādus jautājumus kā “vai mašīnas spēj domāt?”. Lai uz to atbildētu, no sākuma būtu jāzina, ko tad mēs saprotam ar vārdiem “mašīna” un “domāt”, un tas ir tieši tas, par ko mēs neesam īsti droši. Tā vietā mēs varētu jautāt, vai ir iespējams radīt tādu mašīnu, ko atdarināšanas spēlē nevarētu atšķirt no cilvēka.

Tjūringa atdarināšanas spēlē novērotājs ar teletaipa starpniecību uzdod jautājumus un viņam jāuzmin, vai tas, kurš atbild, ir mašīna vai cilvēks. Mūsdienu “Tjūringa mašīnas” spēj jau daudz vairāk – ne tikai sniegt rakstiskas atbildes uz loģiski sakarīgiem jautājumiem par noteiktu tēmu.

Jau ātri kļuva skaidrs, ka relatīvi vienkārši ir mašīnām iemācīt risināt problēmas, kas no cilvēka viedokļa ir intelektuāli ļoti sarežģītas – piemēram, spēlēt šahu, pierādīt matemātiskas teorēmas. Daudz lielākas galvassāpes programmētājiem sagādāja sistēmas, kurām jāsaprot ikdienas valoda vai, piemēram, jāspēj atpazīt vārdi cilvēka runā, kas no mašīnas viedokļa ir vienkārši skaņas plūsma, kurā fiziski nav noteiktu vārdu robežu, un pašas skaņas tiek izteiktas pavirši un neskaidri. Cilvēka smadzenes jau tūkstošiem gadu specializējas runātā vārda uztveršanā un bez lielas piepūles valodas apstrādes procesā automātiski aizpilda robus un interpretē atsevišķās neskaidrās skaņas saistībā ar kontekstu, kurā tās izteiktas.

Tāpat ir vienkāršāk uzkonstruēt robotu, kas ļoti ātri spēj virtuozi veikt dažādas precīzas darbības ar noteikumu, ka tās ir vienveidīgas. Grūtāk ir iemācīt robotam, piemēram,novākt no galda traukus, ja katrreiz tie ir atšķirīgi trauki, un ir jāspēj noteikt, kurā tasītē vēl ir palikusi kafija.

Viena no modes lietām robotikā šobrīd ir mēģinājumi imitēt emocijas. Būtībā izrādās, ka tas, kas vislabāk raksturo cilvēku ir nevis gudrība – ārkārtīgi loģisks intelekts, bet tieši spēja reaģēt emocionāli.

Un te mēs atgriežamies pie Tjūringa pārdomām par jautājumu “vai mašīnas domā?”, un varam vaicāt “vai mašīnas jūt?”. Varbūt ar laiku tās būs pietiekami sarežģītas, lai kā Holivudas filmas scenārijā pēkšņi iegūtu apziņu, sāktu mīlēt, ciest un jautāt “kas es esmu?”. Taču, kamēr mēs esam atdarināšanas spēles stadijā, mēs, izrādās, jau varam novērot interesantas lietas. Tiklīdz “Tjūringa mašīna”, kas ir mūsu priekšā, ar mums komunicē un pauž emocijas, mēs paši sākam to uztvert emocionāli.

MIT "Personālo robotu grupas" radītais Nexi (2008) - mobils, veikls un sociāli inteliģents

Vispirms jau mēs varam izjust simpātijas vai riebumu pret konkrēto robotu, kas vairāk vai mazāk pārliecinoši smaida, skumst un joko. Un nav grūti iztēloties, ka būtu iespējams patiesi pieķerties kādam simpātiskam robotam, kas dzīvotu pie mums mājās un palīdzētu saimniecības darbos.

Cits mūsdienu pasaules kontekstā vēl reālāks piemērs ir dažādas programmētāju veidotas virtuālās personas. Piemēram, cilvēki var izjust reālas emocijas un jūtas, pavadot laiku datorspēļu personāžu sabiedrībā. Atsevišķās spēlēs ir rūpīgi iestrādātas iespējas veidot dažādas attiecības ar virtuālo cīņu biedriem. Personāžiem var būt savi dzīvesstāsti (izraisa līdzpārdzīvojumu), ar tiem var risināt izvērstus dialogus, kuru gaitā tie emocionāli reaģē uz atbildēm. Atkarībā no spēlētāja izdarītajām izvēlēm, viņš var datorpersonāžam arvien vairāk iepatikties vai arī krist nežēlastībā, un spēles gaitā ir pat iespējams veidot romantiskas atticības. Tas viss būtu gluži lieki, ja cilvēki nespētu uzķerties uz šī simulācijas āķa, jo apzinātos, ka “tie taču nav īsti cilvēki”. Kādā brīdī vairs nav svarīgi, cik precīzs cilvēcības atdarinājums ir robots vai programma – svarīgi ir tas, cik cilvēciskuma ir pietiekami, lai visu pārējo mēs paši piedomātu klāt.

Kopumā jaunās pieejas psihes, intelekta un nervu sistēma pētniecībā XX gs. ir ne tikai ļāvušas citādi paskatīties uz to, kas ir cilvēks, bet arī radījušas milzīgi daudzas dažādas praktisku pētījumu un pielietojumu iespējas – sākot ar automātisko tulkošanu un dažādu jaunu informācijas sakārtošanas un meklēšanas instrumentu izstrādi līdz pat novatoriskiem medicīniskās diagnostikas un ārstniecības risinājumiem.

Uz Zinātnieku nakts diskusiju esam aicinājuši vienu filosofu un kognitīvzinātnieku – Jurģi Šķilteru, vienu psihiatru – Elmāru Rancānu un vienu teologu – Andri Priedi. Mūs – nezinātniekus – protams, interesē mūžīgie jautājumi: vai cilvēki kļūst gudrāki, ar ko atšķiras matemātiķu un dzejnieku smadzenes, ko mūsdienu teologi saka par dvēseli, vai ir pamats cerēt, ka nākotnē iemācīsimies sazināties telepātiski, ar ko mums labāk ārstēties – ar psihoanalīzi vai antidepresantiem un tā tālāk. Bet īsti Zinātnieku nakts garā mēs ceram arī uzzināt par cilvēka prātu un dvēseli kaut jaunu – kaut ko tādu, par ko mums nebūtu ienācis prātā pajautāt. Tātad – zinātnieki, kas uz jūsu darba galdiem?


KOMENTĀRS: 1, KATEGORIJAS: LNB pasākumu apskats, Tehnoloģijas, Vispārīgi

Komentārs: 1

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.