Regīnas Ezeras nacionālā bibliotēka

20. December, 2010, autors: Signe Valtiņa 

Šodien savu 80. dzimšanas dienu svin(ētu) prozas karaliene, prozas vecene un prozas pavēlniece Regīna Ezera. Tā nu ir sanācis, ka dzimšanas dienu Ezera šogad svin Nacionālajā bibliotēkā. Te ir grāmatas, te ir pilns ar vārdnīcām, kas viņai tā patika un te ir daudz cilvēku, stāstu un aprakstītu lapu. Viņas draugi saka – Regīnai pompozi pasākumi nekad tā īsti nav patikuši, vismaz šādi viņa pozicionējusi savu attieksmi pret tiem. Taču būtībā – Ezera uzskatījusi, ka tie viņai pienākas. Ja visi būtu aizmirsuši, arī nebūtu labi. Tāpēc mēs šogad bibliotēkas Izstāžu zālē iekārtojām Regīnas Ezeras radošo laboratoriju, kurā var apskatīt līdz šim nepublicētus rokrakstu materiālus, dažādus viņas domu pierakstus un arī palasīt jau publicētus darbus.

Iespējams, Regīnas Ezeras pēdējā fotogrāfija. © Gints Mālderis. Izplatīt aizliegts.

Šādi viņa skatās uz katru ienācēju Izstāžu zālē. Kurš ies garām, tas uzreiz tiks ierauts stāstā, romānā vai esejā! Vairs precīzi neatceros, kurš un kad to teica, varbūt viņas meita Aija Vālodze, varbūt kāds cits, ka „Regīna Ezera no katra sūda prot prozu uztaisīt”. To viņa patiešām pieprot un ar šo savu spēju arī lepojas. Pasāža Ināras Kolmanes filmā (Rakstnieks Tuvplānā. Regīna Ezera, 1999)  par peli, kaķi un Ezeru pašu šajā notikumā to visu lieliski raksturo. Cilvēka izgatavotā slazdā ieskrien pele, bet, kā par nelaimi, pretēji cilvēka ekspektācijām pele ņem un nemirst! Gluži otrādi – liek viņam mocīties neziņā – ko nu iesākt un kā būt. Domāt par savas rīcības cēloņiem, nespēt saprast, kā rīkoties tālāk un kādas būs sekas un izjūtas katrai no izvēlētajām darbībām. Beigu beigās dzīve visu saliek pa plauktiem – cilvēks peli palaiž vaļā no slazda, pele skrien, slazda sadragāto ķepu līdzi vilkdama, viens mirklis un viņa jau ir kaķa varā, un viņš labsajūtā laizās pēc gardas maltītes. Tik īsa tā brīvības garša. Un īss mirklis starp dzīvību, nāvi, brīvību un laizīšanos, kā piemetināja pati Ezera.

Šādām pašām mocībām un neziņai, šķiet, arī cauri jāiet, rakstot katru sīkāku vai garāku prozas gabalu, pierakstot katru domu uzplaiksnījumu. Kas tāds samanāms arī viņas esejiskajā pasāžā par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, ko mums atnesa viņas meita Aija Vālodze. Raksts ir tapis mašīnrakstā, tam nav nekādu laika vai telpas koordināšu, kas vēl vairāk to pietuvina šodienai un pārsteidz ar savu ārprātīgi trāpīgo aktualitāti. Lasiet un spriediet paši! Un atcerieties – Ezera ir un paliek Ezera. 😉

Regīna Ezera. Pusceļā starp “jā” un “nē”.

P.S. Izstādi par Regīnu Ezeru „Apsēstība” var apskatīt līdz 2011. gada 23. janvārim LNB Izstāžu zālē (K. Barona ielā 14 Rīgā) un sīkāku aprakstu lasīt šeit.


KOMENTĀRI: 2, KATEGORIJAS: LNB pasākumu apskats, Pārdomas, Vispārīgi

Komentāri: 2

  1. Anita saka:
    21. December, 2010 plkst. 14:12

    Žēl, ka dažādi pasākumi gada nogalē notiek vienā laikā.
    Atceros, kā lasīju “… pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”. Traki skaisti un traki sāpīgi. Liekas, ka rakstniecei “trakuma” nav trūcis ne radošajā laboratorijā, ne dzīvē.

    Bet, galvenokārt, tikai “trakos” un “apsēstos” vēstures siets neizskalo mēslainē…

    Paldies izstādes veidotājiem!

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.