“Tīkla grāmatas” diskrētais šarms

23. February, 2012, autors: Jana Dreimane 

Informācijas daudzums mūsdienās un tās patērēšanas, apkopošanas un tālāk nodošanas tehnoloģiskās iespējas ietekmē arī dažādus mūsu dzīves paradumus. Tāpat arī pieaugošā e-grāmatu izplatība veicina pašu informacionālās uzvedības maiņu. Lasīšana kļūst aizvien sociālāka. Scenāriju par to, kā šie procesi un paradumi tālāk attīstīsies un ietekmēs mūsu dzīvi, arī netrūkst. Tomēr manu interesi piesaistīja izglītojošu kompaktdisku apgāda Voyager Company un izmeklētu filmu izdevniecības Criterion Collection dibinātāja Roberta Šteina (Robert Stein) viedoklis, ka mūsdienu cilvēks vēlas saņemt ne vien saturu, bet arī kontekstu un kopības sajūtu. Tādēļ labākais peļņas gūšanas veids nav vis satura pārdošana, bet tā apspriešanas iespēju nodrošinājums. Šim nolūkam Šteins savā Grāmatu nākotnes institūtā izveidojis jaunu socializētu e-grāmatas formātu – SocialBook.

Foto: Michael Bierut/Pentagram; book: Istock Photo

R. Šteins uzskata, ka “grāmatas” definīcija būtu jāsaista ar tās izmantošanas, respektīvi, lasīšanas veidu, nevis priekšmetisko formu. Izdevējs ir pārliecināts, ka mūsdienu grāmata ir “lietotājorientēts medijs” (user-driven media) pretstatā 20.gadsimtā un agrāk radītajiem medijiem, kas bija ražotājorientēti un kā tādi mums bija vienkārši jāpieņem.

Pirmie eksperimenti

2006. gadā Grāmatu nākotnes institūts sāka izdot “Tīkla grāmatas” (Networked Books). Pirmā bija austrāliešu izcelsmes pētnieka MakkenzijaVorka (McKenzie Wark) “Spēlētāja teorija” (Gamer Theory). Grāmatas saturs bija dalīts paragrāfos, itin kā virtuālajās kartītēs, katrai varēja pierakstīt komentārus. Sākumā autors atbildēja uz visiem komentāriem, bet vēlāk ļāva lasītāju sarunai ritēt savu gaitu. Šāda veida publicēšana šķita abpusēji daudz glaimojošāka, jo grāmata vairs nebija autora monologs, bet dialogs ar lasītāju. 2008. gadā iznāca Nobela prēmijas laureātes, britu rakstnieces Dorisas Lesingas (Doris Lessing, dz.1919.g.) romāns “Zeltītā piezīmju grāmata”, kur līdzās autores tekstam bija septiņu dažādās pasaules malās dzīvojošu, savstarpēji nepazīstamu sieviešu komentāri. Šo D. Lesingas grāmatu R. Šteins izvēlējās tālab, lai ieinteresētu par to jauno paaudzi. Viņš bija atklājis, ka neviens no darba kolēģiem — prestižu augstskolu absolventiem ar akadēmisku grādu angļu literatūrā — šo romānu nebija lasījis. Viņam iešāvies prātā — varbūt dažādu paaudžu sieviešu komentāri līdzās autores tekstam kolēģus pamudinās iepazīt brīnišķīgo daiļdarbu? “Tīkla grāmatas” tiek publicētas Grāmatu nākotnes institūtā veidotajā atvērtā koda programmatūrā CommentPress.

Tīkla grāmatas izmēģina arī bibliotēkas

Tāpat kā savulaik pirmā tipogrāfa J. Gūtenberga mācekļi izplatīja grāmatiespiešanas mākslu visā pasaulē, tā mūsdienās Grāmatas nākotnes institūta līdzstrādnieki nes tālāk “Tīkla grāmatas” ideju, patstāvīgi pilnveidodami jaunā medija vizuālo veidolu un funkcionalitāti Zīmīgi, ka “Tīkla grāmatas” formātu izmēģina arī bibliotēkas. Piemēram, Ņujorkas Publiskā bibliotēka 2010. gadā laida klajā Voltēra (Voltaire, īst.v. Marī Fransuā Aruē, 1674–1778) filozofiskā stāsta “Kandids” pirmizdevuma (1759) angļu valodā tīkloto versiju “Kandids 2.0” (Candide 2.0). Tā bija vairāku interaktīvu un tradicionālu resursu kompleksa “Kandidam 250: skandāls un panākumi” sastāvdaļa, kas lasītāju komentāriem bija atvērta no 2010. gada februāra līdz aprīlim. Līdzīgi kā Grāmatu Nākotnes institūta “Zeltītās piezīmju grāmatas” izdevumā, arī šim daiļdarbam pirmos komentārus sniedza izdevēja izvēlētas personas, kas tika nodēvētas par “daiļdārzniekiem”. Angažēto komentētāju — sešu lielisku angļu, franču valodas un literatūras zinātāju — uzdevums bija “iesēt sēklu” auglīgām lasītāju diskusijām. Nepilnu trīs mēnešu laikā “Kandidu 2.0” komentēja 63 lasītāji, atstādami 226 piezīmes. Vai tas ir daudz? Manuprāt, slavena daiļdarba publicējums inovatīvā formā būtu pelnījis krietni lielāku atsaucību. Iespējams, to kavēja “daiļdārznieku” iesētais izsmalcinātais diskusiju gars, kas tā vien vijās ap Apgaismības laikmeta, tulkojuma, 18.gadsimta angļu valodas niansēm. Iespējams, vienkāršākam lasītājam likās nepiedienīgi iespraukties tik augsta līmeņa ekspertu debatēs.

“Tīkla grāmata” ― autoru un lasītāju pulcēšanās vieta

R.Šteins uzskata, ka grāmata ir vieta, kur sapulcējas lasītāji un dažkārt arī autori. Tās jaunais socializētais formāts ietekmē autoru darba stilu: vieni iegūst vielu nākamajiem sacerējumiem, citi — kopā ar lasītājiem diskutē par atsevišķiem tematiem. “Pieņemsim, Jūs rakstāt kādu darbu, piemēram, par [Baraku] Obamu un tā vietā, lai publicētu to kopumā, jūs izdodat atsevišķas daļas. Lasītāji par katru maksā nelielu summu, nevis iztērē uzreiz kaudzi naudas par veselu darbu.” Šāda veida rakstīšana vairāk atgādina blogošanu vai jaunradīto darbu publicēšanu sociālajā izklaides vietnē MySpace un, šķiet, ir pa prātam jaunajai paaudzei. Turklāt autors savu publikāciju var labot un papildināt teju bezgalīgi bez īpaša finanšu ieguldījuma.

R.Šteins izdala vairākas “sociālās grāmatas” lasīšanas priekšrocības. Pirmā — sarunas ar zināmiem lasītājiem “lappušu malās”. Otrā — piekļuve nepazīstamu ļaužu komentāriem. Lasītāji var komentēt autora tekstu, pārvietot jau izceltos citātus, komentēt citu komentārus, tvītot vai komunicēt sociālajā tīklā Facebook. Lasītājam ir iespēja aplūkot visu komentāru sarakstu, “izkonspektēt” no tiem svarīgāko. R. Šteins domā, ka šādas iespējas atvieglo grāmatas satura apguvi, sevišķi, ja tai ir arī uzziņu aparāts. Un visbeidzot, sociālā grāmata sniedz iespēju nepastarpināti komunicēt ar darba autoru un, iesaistīt viņu savu domubiedru grupā. Lasītājiem atkal būs izredzes gūt “pēkšņus atklājumus“, kas daudziem, šķita, izsīks līdz ar iespieddarbu izmantojamības samazināšanos. “.““Tīkla” grāmata izlīdzina autoru un lasītāju hierarhiju, kas valdīja iespieddarbu pasaulē”, uzskata R.Šteins.

Tāpat kā citiem medijiem, arī „Tīkla grāmatai” būs jāatrod sava niša lielajā mediju korī. Man šķiet, ka “Tīkla” grāmatas formāts negūs apjomīgu daiļdarbu, piemēram, romānu, lasītāju piekrišanu. Teksta sadalījums sīkās vienības varētu traucēt gūt klātbūtnes efektu, līdzpārdzīvojumu, sekojot galveno varoņu dzīves gaitām. Taču šāds formāts ir kā radīts zinātniskajai nozaru literatūrai, kuras lasītājam nākas vairākkārtīgi iedziļināties vienā un tajā pašā tekstā. Turklāt citu ļaužu  komentāri vai paša autora paskaidrojumi varētu atvieglot informācijas saprašanu, padarīt ērtākas un konstruktīvākas speciālistu diskusijas. Manā skatījumā šāds formāts ir teju ideāls arī faksimilizdevumiem ar plašiem komentāriem. Tipogrāfiski pavairotās versijas lasītājs bieži spiests šķirstīt grāmatu, lai sameklētu papildinformāciju iespieddarba beigās. Savukārt komentāri vai atsauces oriģinālteksta lappusēs “izraibina” un sadrumstalo informācijas plūsmu un apgrūtina teksta uztveri. “Tīkla” grāmatas sociālais raksturs un plašā funkcionalitāte slēpt sevī lielu lasīšanas veicināšanā potenciālu, pievēršot šai nodarbei tos, kurus atbaida milzīgi un biezi konvolūti. “Tīkla” grāmatai ir vēl kāda priekšrocība — autors to var vairākkārtīgi labot un papildināt, taču jāatzīst, ka “tīkla” grāmatu formāts prasa lielāku autoru meistarību — viņiem jāiemācās izteikties koncentrēti, skaidri un saturīgi, lai lasītājiem nezustu vēlme iepazīt publikāciju kopumā.

Vai Latvijas Nacionālā bibliotēkai arī nevajadzētu izmēģināt jauno grāmatas veidu? Tas gan prasa papildus intelektuālo ieguldījumu, toties praktiski veicina vārda brīvību un ļauj ietaupīt uz tipogrāfiskas pavairošanas rēķina.

Rakstā izmantotā informācija
Moyer, Steve. What IF? [tiešsaiste]. National Endowment for the Humanities. Humanities, July/August 2009, Volume 30, Number 4.


IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS: Pārdomas, Tehnoloģijas, Vispārīgi

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.