Kas ir būt koniņam?

21. September, 2012, autors: Signe Valtiņa 

19. septembrī sarīkojām seno kuršu ķoniņu dzimtu tēmai veltītu pasākumu, kas bija saistīts ar nesen tapušo un joprpjām apskatāmo izstādi par kuršu ķoniņiem. Režisors Ivars Tontegode, kuršu ķoniņi dzimtas pēctecis, atšķirībā no citiem pasākuma dalībniekiem bija izvēlējies savas domas izpaust rakstiski un nolasīja klāesošajiem eseju, ko bija uzrakstījis, domājot par identitāti dzimtas kontekstā. Piedāvājam to izlasīt arī jums – tiem, kas nebija pasākumā un tiem, kas labprāt šo tekstu gribētu dzirdēt vēlreiz.

Ivars Tontegode

Ivars Tontegode

Pats galvenais šajā laikmetā ir atrast identitāti. Ja tev nav valsts, ģimene, tad tev ir ļoti grūti formulēt savu eksistenci. Pat tie, kuri noliedz jebkādu valstisku vai konstitucionālu piederības formu, tomēr mēģina sevi formulēt. Cilvēks var sevi saukt par rietumnieku, eirāzieti, amerikāni, krievu, republikāni, komunistu, pārstāvēt kādu noteiktu seksuālo orientāciju vai subkultūras grupu, piemēram, hipsterus vai hipijus u.c. Tā kā identitāte daudziem ir pat neatgriezeniski pazaudēta, tad nākas nopūlēties to atrodot. Ja tev nav dota identitāte no dzimšanas, tad tev ir ļoti jāmeklē, bet šī meklēšana ir saistīta ar to, ka tu ļoti ciet, jau pie saknes un tu vienkārši lieki tērē laiku un savu dzīvi šīs identitātes meklējumos un tev nekam citam neatliek laika. Meklējumi ir grūti un bieži vien komiski, veselas valstis nespēj atrast savu seju.

Vājas ir tādas tautas, kurām nav tradīciju un vēstures, viņām visu laiku jānodarbojas ar radīšanu, nevis jau esoša kopšanu un pētīšanu. Arī vēstures izdzēšana un interpretācija no varas puses ir padarījusi cilvēkus uz vairākām paaudzēm dezorientētus. Ģimenes un dzimtas, kā institūcijas iznīcināšana ir padarījusi cilvēkus bezjēdzīgus. Dzimta, kas vienmēr ir bijusi cilvēka mugurkauls, vieta, kura atgriezties un smelties spēku tika izjaukta un izklīdināta.

Latvijā tieši dzimta, saime ir bijusi kā šūpulis visiem mūsu dižgariem. Dzimtā, vienkārši sakot, vienmēr atradīsies vectēvs vai vecmāte vai onkulis, kurš tev pastāstīs savu dzīves pieredzi, pateiks, uz kura grābekļa vairs nekāpt. Dzimta vienmēr ir bijusi kā cietais disks, kurā ierakstīts jau noietais ceļš, kurā tev jāorientējas. Dzimta vienmēr ir bijusi traucēklis lielvarām, jo dzimtas pārstāvji tevi vienmēr spēs aizsargāt no varas vēlmēm. Labs, bet ne pozitīvs, piemērs ir itāļu mafija, kur viens brālis ir noziedznieks, bet otrs ir policists, kurš piesedz pirmo. Ja šis piemērs ir vairāk tomēr negatīvs, tad no mūsu ķoniņu dzimtām ir pozitīvāks piemērs. Kad cariskās Krievijas laikā vācu muižnieki vēlējās pakļaut ķoniņus klaušām, ķoniņu dzimtas sanāca kopā un tiesājas par savu brīvību, nācās izdot lielu naudu, atsevišķi katra ģimene to nespētu, bet kopā mēs bijām spēcīgāki.

Mūsu sabiedrība tagad piemin tikai ģimenes nozīmi, bet dzimtu nepiemin. Mums ģimenes jau ir vājas, bet dzimtas vispār ir atstātas novārtā. Reti kurš zina savus senčus tālāk par vecomāti. Nav par ko lepoties, nav kam līdzināties. Ja nav dzimtas sajūtas cilvēkiem, kā var runāt par valstiskumu? Kādam varbūt grūti iedomāties, bet, interesanti pavērot, kā mainās cilvēks, kas sāk interesēties par savu dzimtas izcelsmi un cilvēkiem dažādās paaudzēs. Viņš pēkšņi izjūt pilnīgi savādāk valsts vēsturi, jo katrā notikumā ir piedalījies vai līdzās stāvējis kāds no savējiem. Cilvēks nu vairs neļaujas plūsmai, bet vēlas atstāt aiz sevis spilgtu lapaspusi, viņa mērķis dzīvē -nodzīvot tā, lai viņš pats būtu pilnvērtīgs savas dzimtas turpinātājs.

Pārdomāt minētos jautājumus sāku visai agri – aptuveni 14 gadu vecumā vecāki man pastāstīja par savām dzimtām. Sāku domāt par dzimtu ietekmi un gēnu nozīmi. Mana māte ir no senas spēcīgas Jurkelu dzimtas, kuras dzimtas tēvs ir turku kara gūsteknis no Krimas kara, bērnībā mani tas fascinēja un raisīja fantāzijas. No Tēvs ir kuršu ķoniņu pēctecis, vecvectēvs ir bijis pēdējais Pliķu ciema vecākais un dzimtas tēva saknes meklējamas 1320. gadā izdotajā lēņu tiesību dokumentā saistībā ar tajā minēto Krišjāni Tontegodi. Dzirdot stāstus par tik tālu senatni mani piepildīja lepnums un vairs bērnībā neaizskāra sabiedrības neizpratne par tik īpatnēju uzvārdu, kuru skolā man šķobīja kā tantegodi, tantepodi. Uz šķobītājiem es skatījos ar aizdomām, jo zināju, ka Pakalniņš un Krūmiņš nezina neko par savu pagātni. No mātes puses dzimtas pārstāvji visi bija saistīti ar mākslu, no tēva puses ar eksaktajām zinībām un manu nākotni ļoti spilgti noteica abu dzimtu ietekme. Es interesējos par vēsturi un mākslu un dzīvē saglabāju abu šo interešu savienojumu. Es mācījos vēsturi, beidzu Latvijas Mākslas akadēmiju un vēlāk Kultūras akadēmiju kā režisors. Uzskatu, ka režija ir eksakto un humanitāro zinību simbiozes kontrapunkts. Atgriežoties pie dzimtu nozīmes un to pārstāvju priviliģēto stāvokli, mēs varam to redzēt vēsturē un šobrīd. Literatūrā mums ir Kaudzīšu ģimene, medicīnā Stradiņu dzimta, Lāču dzimta, mākslā Skulmju ģimene, kuras atzarojumi pilnībā pārklāj visas mākslas formas, kur Dimiteri, Āboli, Artmaņi savijas ar Skulmju dinastiju. Minētās dzimtas ir spēcīgas un pilnīgi visi dzimtas locekļi ir izcili savās nozarēs.

Mēs varam spriedelēt par ģimeņu un bērnu skaitu. Kamēr cilvēki bez savas pagātnes, nākotnes, tagadnes, kausies ar trūkumu un vientulību, neizglītotību un visaptverošu trulumu meklēs savu neeksistējošo identitāti un to neatradis, visi centieni padarīt sabiedrību laimīgu un augošu, izgāzīsies. Mums jāatgādina par sakņu meklēšanu. Tās atrodot, mūs vairs nemaldinās pseidovēstures, pseidonelaimes un pseidoideāli. Mēs esam maz, tas ir jāapzinās un jādzīvo tā. Mēs nevaram izvirzīt prioritātes kvantitātē, bet gan kvalitātē.


IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS: Eseja, Vispārīgi

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.