Otto Rolavs. Kanta pētnieks un klasisks bibliotekārs

19. December, 2012, autors: Jana Dreimane 

29.novembrī Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālē “Pārdaugava” gaišā Adventes noskaņā neliels radu, draugu un interesentu pulks pieminēja vienu no pirmajiem vācu klasiskās filozofijas pamatlicēja Imanuela Kanta (1724-1804) tulkotājiem latviešu valodā — Otto (Ati) Rolavu (1897-1969). Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu izdevniecībā “Dienas Grāmata” tikko iznākusi Paula Bankovska monogrāfija “Viens ar Kantu. Otto Rolava dzīve”.

20.gadsimta 20.gados Otto Rolavs drosmīgi uzņēmās I.Kanta kodolīgo sacerējumu tulkošanu latviešu valodā, kaut tolaik daudziem šķita neiespējami tajā sasniegt akadēmiskās filozofijas dziļumu. Otto Rolavs bija pirmo desmit Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes absolventu skaitā (absolvēja LU 1927.gadā, vienlaikus ar Valsts bibliotēkas ilggadējo darbinieci, kultūras pētnieci Ženiju Sūnu-Peņģeroti), viens no nedaudzajiem, kurš neiestiga “mūžīgā” studenta statusā, bet ieguva filozofijas kandidāta grādu piecu gadu laikā. Neraugoties uz 1905.gada revolūcijas traģisko ietekmi uz Otto Rolava dzimtu, diviem pasaules kariem, kuru izraisītajās kolīzijās tika ierauts latviešu filozofs, dzīves lielais mērķis — iztulkot latviešu valodā I.Kanta nozīmīgākos darbus, tika sasniegts. Latviešu valodā kļuva izlasāma “Tīrā prāta kritika” (1.sējums izdots 1931.gadā, 1.sējums — 1934.gadā, bet sistemātiskais rādītājs — 1935.gadā), “Spriešanas spējas kritika” (manuskripts datēts ar 1944.gadu), “Prolegomeni” (manuskripts datēts ar 1961.gadu), apcerējumi “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?”, “Mūžīgais miers. Filozofisks projekts” (manuskripts datēts ar 1963.gadā)  u.c.. Otto Rolavs pievērsāss arī citu filozofu, piemēram, Augusta Mesera (August Messer, 1867-1937), Osvalda Špenglera (Oswald Spengler, 1880-1936), Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer, 1788–1860) sacerējumu tulkošanai, taču no tiem izdoti vien daži. Otto Rolava manuskripti glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu krājumos, kur tie pieejami ikvienam lasītājam.

“Klasisks” bibliotekārs
Otto Rolavs bija “klasiska” bibliotekāra personība. No hellēņu laika līdz pat industrializācijai bibliotekāra ideāls bija ļoti erudīts, zinātkārs cilvēks, ievērojams zinātnieks, kas izpelnījās bibliotekāra amatu savu sasniegumu dēļ. No viņa netika prasītas nedz padziļinātas bibliotekāro procesu zināšanas, nedz sevišķa laipnība pret apmeklētājiem, kuru skaits tolaik bija mazsvarīgs. Arī Otto Rolavs visticamāk kļuva par bibliotekāru savas gudrības, erudīcijas un darba mīlestības dēļ. Profesijas izvēlē viņu ietekmēja Kanta paraugs: 18.gadsimta 60.gados izcilais vācu filozofs strādāja par bibliotekāru kādas pils bibliotēkā. Tā kā darba apstākļi bijuši nepanesami, disciplinētais I.Kants izturēja tikai sešus gadus. Pretstatā viņam Otto Rolavs šai profesijai veltīja 30 gadus. Šķiet, 20.gadu beigās viņš sāka darbu Rīgas pilsētas 7.bibliotēkā – vispirms kā bibliotekāra palīgs, tad kā bibliotēkas pārzinis (kopš 1934.gada 1.augusta). Bibliotēkā Otto Rolavs strādāja līdz 1944.gadam oktobrim  un droši vien būtu arī turpinājis, ja vien nebūtu uz ielas notverts un aizsūtīts piespiedu darbā uz Vāciju. Atgriežoties Latvijā viņš mēģināja atsākt bibliotekāra karjeru Valsts Vēsturiskajā bibliotēkā (tagadējā Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā). Diemžēl okupācijas varai viņš bija nevēlams, tādēļ nevienā, pat necilā darba vietā nespēja ilgi noturēties. Izņēmums bija LPSR Izglītības ministrijas Skolu zinātniski pētnieciskā institūta bibliotēka, kur Otto Rolavs nostrādāja līdz aiziešanai pensijā. Padomju okupācijas vara bija skarba pret Latvijas Republikas laikā izglītību guvušajiem filozofiem, lai atceramies Jūlija Studenta, Riharda Rudzīša, Ženijas Sūnas-Peņģerotes un daudzu citu likteni — viņi zaudēja intelektuāla darba karjeras iespējas vai tika notiesāti,  izsūtīti un pēc atgriešanās dzimtenē nedrīkstēja strādāt savā profesijā.

Kā stāstīja Pauls Bankovskis grāmatas atvēršanas pēcpusdienā, Rīgas pilsētas 7.bibliotēka (vēlāk — Nordeķu filiālbibliotēka) no dibināšanas 1927.gadā līdz pat slēgšanai atradās skaistajā vairākstāvu namā Slokas ielā 76, kur lielāko daļu sava darba mūža aizvadīja arī Otto Rolavs. Tikai pirms trim gadiem “Nordeķu” filiālbibliotēka līdz ar citām filiālbibliotēkām tika apvienota jaunajā filiālbibliotēkā “Pārdaugava”. Līdz šai dienai saglabājušās arī vairāki Otto Rolava darba piederumi, piemēram, veca rakstāmmašīna, kuru var aplūkot “Pārdaugavā”.

Filozofa mantojums
Vēstures gaitā vairāk liecību saglabājies par O.Rolava sasniegumiem pētniecībā, ne bibliotekāra darbā — tas attiecas arī daudziem citiem izciliem bibliotekāra profesijas pārstāvjiem (Gotfrīdu Vilhelmu Leibnicu, Jākobu un Vilhelmu Grimmiem u.c.). Otto Rolava personībā konstatējamas īstam bibliotekāram tipiskas īpašības: pieticība materiālajās prasībās un pietāte pret rakstīto vārdu, vai nu tas būtu rokrakstā vai iespiestā veidā — pēc iespējas viss jāsaglabā! Otto Rolava attālais radinieks jurists Linards Muciņš atcerējās, ka tēvs viņam, Juridiskās fakultātes 1.kursa studentam, uzticēja filozofa mantojuma pārņemšanu. Tas nebija grūti — viss svarīgākais jau bija sakārtots trijās grupās: Valsts bibliotēkai, ZA Fundamentālajai bibliotēkai un Liepājas Centrālajai Zinātniskajai bibliotēkai. Materiālus atlika vienīgi nogādāt adresātam. Palīdzību sniedza bijušais Valsts bibliotēkas direktors (1940.-1941.g..; 1944.-1946.g.), vēlāk Latvijas PSR ZA Vēstures institūta bibliogrāfs Arturs Ģērmanis, kurš bijis viens no retajiem Otto Rolava draugiem. Viņš gādāja par atbilstošās mantojuma daļas  nonākšanu Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā un Zinātņu akadēmijas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. LNB rodama ne tikai daļa O.Rolava tulkojumu, bet arī vērtīgākā ārzemju literatūra no O.Rolava personīgās bibliotēkas. Linards Muciņš norādīja, ka pavisam nejauši LNB digitalizēto albumu klāstā viņš pamanījis līdz tam neidentificētu Otto Rolava ģīmetni, diemžēl vēl neesot par to paziņojis bibliotēkai.

Otto Rolavs un Eleonora Dūze
Atceres pēcpusdienā Liepājas vēsturnieks, pedagogs Arturs Bērzs klātesošajos iepriecināja ar kalambūriem un rēbusiem par vēstures tematiku, piemēram — kāda ir Otto Rolava saistība ar itāļu aktrisi Eleonoru Dūzi (1858–1924)? Negaidot atbildi, vēsturnieks atritināja savu stāstu kā spilgtas dzijas kamolu. Otto Rolava brālēns Ernests Rolavs (1874-1907) bija aktīvs radikāli noskaņotās Latvijas Sociāldemokrātu savienības (tā bijusi naidīgās attiecībās ar Latvijas Sociāldemokrātu partiju, ko oficiāli atzina V.I.Ļeņins) biedrs. Revolucionārās darbības dēļ viņš bija spiests emigrēt uz ārzemēm jau krietni pirms 1905.gada revolūcijas. Šveicē viņš iepazinies ar jauno medicīnas studenti Olgu Resnēvicu (1883 -?), ar kuru izveidojušās dziļākas savstarpējās simpātijas. Diemžēl Olga Resnēvica nolēmusi studiju nolūkos pārcelties uz Itāliju, bet Ernests Rolavs nav bijis ar mieru mīlestības dēļ upurēt politisko karjeru un doties viņai līdzi (par abu attiecībām vēsta Liepājas muzejā atrodamās Olgas Resnēvicas vēstules). Itālijā Olga Resnēvica kļuva par Sinjorelli kundzi, sarakstīja grāmatu par Eleonoru Dūzi, kas izdota latviešu valodā 1978.gadā. Toties Ernesta Rolava mūžs aprāvās pavisam drīz pēc 1905.gada revolūcijas, kaut ģimene jau bija krietni cietusi — tās mājas un iedzīvi sadedzināja soda ekspedīcija. Ernests Rolavs atgriezās Krievijā 1907.gadā, lai iegūtu savu dzimšanas apliecību. Diemžēl Odesā viņš tika pārtverts, aizvests uz Latviju, kur ceļā no Grobiņas uz Liepāju ticis nošauts. Otto Rolavs rūpīgi glabāja brālēna arhīvu līdz savai nāvei. 1970.gadā to  Muciņu ģimene piešķīra Liepājas muzejam. Arturs Bērzs atcerējās, ka Ernesta Rolava kolekcijā atrodama arī Raiņa vēstule, ko ļoti vēlējies pārņemt J.Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs, taču Liepājas muzejam izdevies vēstuli paturēt  savā īpašumā.
Ielūkojoties atturīgi noformētajā, akadēmiska rakstura jaunizdevumā, iepriecina dažādās atmiņu institūcijās izkaisīto, no filozofa tuviniekiem iegūto oriģinālavotu izmantojums. Tomēr, manuprāt, grāmatā neiederas Otto Rolava tulkojumu plaģiātisma un ar to saistītā izmeklēšanas procesa izvērstais atspoguļojums. Tas drīzāk piedien karojošas publicistikas stilam, ne transcendentālās filozofijas garam, ko tik augstu vērtēja Otto Rolavs.

Izmantotā informācija
Bankovskis, Pauls. Morālais likums un tā oriģināls Satori: interneta žurnāls. 2009. gada 31.maijā. Pieejams:  http://www.satori.lv/raksts/2884
Bankovskis, Pauls Ar Kantu Pārdaugavā. Rīgas Laiks. [ 2009.gada marts] Pieejams: http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2009&month=3&article=7
Ernests Rolavs. Kurzemes Vārds. 1940.gada 13.janvāris. Nr.9. Pieejams: http://data.lnb.lv/nba01/KurzemesVards/1940/KurzemesVards1940-009.pdf

IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS: Pārdomas, Vispārīgi

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.