Rīgas pirmais grāmatiespiedējs

8. April, 2013, autors: Jana Dreimane 

Antverpene, Rīga

Pirms 425 gadiem Rīgā tika uzsākta grāmatiespiešana. Pēc Rīgas rātes aicinājuma to uzņēmās holandietis Nikolauss (latviski arī — Nikolajs, Niklāss, Niklāvs, Nikolāvs) Mollīns, kurš ieradās šeit no lielākā Eiropas grāmatniecības centra — Antverpenes. Līdz 16.gadsimta 80.gadiem, kad Antverpeni iekaroja spāņi, tajā tapa vairāk nekā puse Nīderlandes iespiedprodukcijas. Zināms, ka 16.gadsimta pirmajā pusē Antverpenē darbojās vairāk nekā 60 tipogrāfiju. Grāmatniecības procesi koncentrējās divās ieliņās, kur ik uz soļa atradās kāda spiestuve, sietuve vai grāmatveikals. Blīvajā grāmatnieku vidē valdīja sīva sāncensība, taču tas netraucēja konkurentiem sadarboties sarežģītu pasūtījumu izpildē. Nikolauss Mollīns (viņa dzimšanas gads nav zināms, miris 1625.gadā) tipogrāfa amatu bija apguvis sākumā pie sava tēva – arī grāmatiespiedēja, pēc tam pie Kristofa Plantēna (Christoph Plantin, ~1520−1589), kuram piederēja viena no lielākajām spiestuvēm Eiropā — tajā tika darbinātas 16 preses, strādāja 80 darbinieki. Tipogrāfiskās jaudas ziņā Plantēna “fabriku” varēja samērot vienīgi ar Nirnbergas iespiedēja Antona Kobergera (~1445−1513) uzņēmumu, kas darbojās pusgadsimtu iepriekš — tajā strādāja ap 100 darbinieku, bija 18 (pēc citām ziņām — 24) preses. Plantēns bija ne tikai ļoti produktīvs grāmatizdevējs, viņa darbi bija izcili vizuālā noformējuma un satura ziņā. Leģenda vēsta, ka viņš piedāvājis publiskai apskatei savu iespieddarbu korektūras, solīdams prēmiju tiem, kuri tajās atradīs drukas kļūdas,— un maksāt viņam nācies reti.

Grāmatzinātnieks Ojārs Zanders uzsver, ka Rīgas maģistrātam tipogrāfija bija nepieciešama ne tikai tālab, ka pilsētai vairs nepietika ar citur iespiestām grāmatām, bet arī tādēļ, lai aizkavētu Romas pāvesta legāta Antonio Posevino nodoma īstenošanos par katoļu rakstu spiestuves iekārtošanu Rīgā. 16.gadsimts ir  ne vien reformācijas, bet arī kontrreformācijas laiks, kurā katoļi un protestanti gan slēpti, gan atklāti cīnījās par laicīgo un pārlaicīgo varu. Rīga nebija izņēmums. Vēl nebija norimuši tā sauktie Kalendāra nemieri (1584−1589), kurus izraisīja Romas pāvesta Gregora kalendāra ieviešana pēc Polijas karaļa Stefana Batorija (1533–1586) norādījuma, taču patiesībā tā bija cīņa par reliģisko (ticības) brīvību. Arī pēc Stefana Batorija nāves un Kalendāru nemieru apturēšanas luterāņu pozīcijas pilsētas vadībā nebija pilnīgi drošas, jo Rīga, Livonija joprojām bija katoliskās Polijas pakļautībā.

Rīgas maģistrāts palīdzēja N.Mollīnam iekārtot spiestuvi (tajā tika darbinātas tikai divas preses) un pēc divu gadu pārbaudes laika viņš kļuva par vienīgo, priviliģēto pilsētas tipogrāfu un izdevēju. Viņš saņēma no pilsētas arī atalgojumu un atbrīvojumu no dažādiem nodokļiem, vēlāk viņam piešķīra “dienesta” dzīvokli. Tomēr Mollīnam neklājās viegli, jo vispirms bija izpildāmi pilsētas pasūtījumi un tikai tad drīkstēja pievērsties privātpersonu pasūtījumu un pašizvēlēto darbu izdošanai. Rāte noteica arī iespieddarbu cenas, lai gan papīra iegāde, korektora, grāmatsējēja, graviera pakalpojumi bija jāsedz Mollīnam. Turklāt viņa darbu kontrolēja divi inspektori. Iespējams, šo apgrūtinošo nosacījumu dēļ Mollīna produkcija nesasniedza Plantēna vai citu izcilāko grāmatiespiedēju meistardarbu kvalitāti. Tomēr Rīgas un Latvijas kultūrā Mollīna darbība bija ļoti nozīmīga, jo viņš pirmais Latvijas teritorijā ieviesa jaunu informācijas publicēšanas formātu. 38 gadu laikā (līdz 1625.gadam) viņš izdeva ap 200 iespieddarbu. Liela daļa ir dažādi apsveikuma dzejoļi un citi sīkdarbi, bet ir arī grāmatas — galvenokārt latīņu un vācu valodās. Iespieddarbu skaitā ir pirmā Latvijā, latviešu valodā iespiestā grāmata (1615) — tā sauktā luterāņu rokasgrāmata, ko sastāda trīs atsevišķi un atšķirīgi noformēti darbi (“Evaņģēliji un epistulas”, “Enhiridijs”, “Psalmi un garīgas dziesmas”). Tādējādi pie Mollīna nopelniem pieskaitāma tipogrāfiskā bāzes izveidošana grāmatu iespiešanai latviešu valodā.


Mollīna atceres kādreiz un tagad

Mollīna ieguldījumu Rīgas intelektuālās dzīves attīstībā novērtēja jau mūsu priekšgājēji. 1890.gadā sakarā ar pirmās Rīgas tipogrāfijas 300.gadskārtu iznāca baltvācu vēsturnieka, bibliotekāra Arenta Buholca (Arend Buchholtz, 1857−1938) apjomīgā monogrāfija “Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga, 1588−1888” (Grāmatiespiešanas [mākslas] vēsture Rīgā no 1588.līdz 1888.gadam), kurā lielākā uzmanība tika veltīta grāmatiespiešanas pirmsākumiem. Grāmata ilgus gadus kalpoja par svarīgāko Rīgas grāmatiespiešanas vēstures izziņas avotu, ne velti tā piedzīvojusi arī faksimilizdevumu (Nieuwkoop : de Graaf, 1965).

Jo plaši Mollīna tipogrāfijas 400.gadskārta tika atzīmēta 1988.gadā, kad Latvija oficiāli vēl atradās Padomju Savienības sastāvā, taču bija aizsākusies nacionālā atmoda, arvien drošāki kļuva latviešu intelektuālās un politiskās neatkarības centieni. Jubilejas svinības jau vairākus gadus iepriekš rosināja entuziastiskie grāmatniecības pētnieki, kas bija apvienojušies Grāmatniecības vēstures komisijā —bez pārrāvumiem, sabiedriskā kārtā tā bija darbojusies divus desmitus gadu! Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tika iekārtota vērienīga izstāde “Senās grāmatas Rīgā (13.−18.gs.)”, ar kuras eksponātiem iepazīstināja iespiests, ilustrēts ceļvedis. Notika Vissavienības mēroga konference “Latvijas grāmatniecības 400 gadi”. Iznāca arī konferences tēžu krājums. Par pirmā Rīgas grāmatiespiedēja dzīvi un darbiem vēstīja jauniznākusī Ojāra Zandera grāmata “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks : pirmās Rīgā iespiestās grāmatas 1588-1625”. Pēc jubilejas nosvinēšanas Grāmatniecības vēstures komisijās sēdēs tika izvērtēti jubilejas gada sasniegumi un neveiksmes.

Pērn grāmatniecības pētnieks Artis Ērglis un Latvijas Nacionālā bibliotēka ierosināja plašas Latvijas pirmās grāmatspiestuves 425.jubilejas svinības, ko ievadītu iespiesta vai elektroniska, ilustrēta jubilejas gada pasākumu reklāmas izdevums, plašs suvenīru piedāvājums, izglītojošas programmas un literatūra bērniem un jauniešiem, bet akadēmiskajā vidē tās vainagotos ar konferenci un grāmatniecības vēstures pētījumu publicējumiem. Lai gan aicinājums neguva tik lielu rezonansi kultūras un izglītības vidē, kā cerēts, Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka sabiedrībai sagādājusi nozīmīgas dāvanas. Jubilejas gadu 2013.gada 9.aprīlī aizsāks Mollīna iespiedumu un Latvijas grāmatniecības vēsturei veltītu izdevumu izstāde “Gedruckt in Riga”, kas tiks izvietota LNB galvenās ēkas izstāžu zālēs (2.un 4.stāvā). Pēc izstādes veidotāju (Ināra Klekere, Lilija Limane, Velta Knikste u.c.) ieceres tā tiks ieturēta Mollīnam raksturīgos toņos (melnbalto iespiedprodukciju vien retumis rotāja sarkanu burtu rindas). Svinīgā gaisotnē 9.aprīļa pēcpusdienā ikvienam būs iespēja noklausīties lasījumus par Rīgas, Livonijas un latviešu vēsturi 16.−17.gadsimtā un tās nozīmīgākajiem pētniecības avotiem. Savu skatījumu uz “Mollīna laikmetu” sniegs Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, Latvijas Universitātes profesori Gvido Straube un Māra Grudule, kā arī Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas Vēsturisko krājumu speciālists Jānis Krēsliņš. Šie lasījumi būs pirmais jubilejas gada pasākums, kurā plašāka sabiedrība tiks iepazīstināta ar vairākus gadu desmitus ilga zinātniskā darba rezultātu — Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkataloga pirmo daļu, kā arī citām LNB aktivitātēm seniespiedumu bibliografēšanā. Citvalodu seniespiedumu kopkataloga pirmā daļa ietvers no 1588. līdz 1830.gadam izdotās grāmatas svešvalodās, kuras atrodamas mūsu valsts bibliotēkās. Šo bibliogrāfisko rādītāju ievadīs Mollīna iespiedumi. Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkataloga galvenā sastādītāja ir ilggadējā LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas galvenā bibliotekāre Silvija Šiško. Viņas vadībā tapa arī kopkatalogs “Seniespiedumi latviešu valodā”, kas iznāca pirmās latviešu grāmatas (iespiesta Vitenbergā, 1525.gadā) 475.gadskārtas jubilejas priekšvakarā 1999.gadā. Abi kopkatalogi ir ne vien grāmatzinātnes, bet arī citu zinātņu vēstures pētniecības pamats, jo iespējami pilnīgi parāda Latvijas grāmatu produkciju vairāku gadsimtu perspektīvā. “Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkatalogs” varētu noderēt zinātniekiem, kas vēlas izzināt, piemēram, baltvācu kultūras mantojumu Latvijā. Svarīgi, ka citvalodu seniespiedumu bibliografēšanas darbs LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā turpināsies, apgūstot personālos svinību sacerējumus un ārzemju krātuvēs glabātos Latvijas citvalodu seniespiedumus.

Kā es, 21.gadsimta bibliotekāre, vērtēju Mollīnu? Mollīns — izcilā Eiropas kultūras pilsētā audzis un mācījies un, visticamāk, tipogrāfa darbu Rīgā, Eiropas nomalē, uzņēmies dzimtenē uzliesmojušo reliģisku nesaskaņu dēļ, tomēr izturēja šeit 38 gadus, par spīti karam, badam un mērim, ko nācās pārciest Rīgas iedzīvotājiem 17.gadsimta sākumā; kā arī visai neizdevīgajiem darbības nosacījumiem, ko viņam izvirzīja pilsētas maģistrāts. Mollīns bija celmlauzis, kurš uzņēmās jaunas nozares iedibināšanu vēl neiepazītā vietā un neiepazītos apstākļos. Varbūt viņš nav ierindojams izcilāko Eiropas tipogrāfu skaitā, taču ir cienījams kā kultūras melnstrādnieks, kuram bieži var būt izšķiroša loma kultūras saglabāšanā nelabvēlīgos apstākļos.


IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS: Eseja, Krājumi

Izsaki viedokli

You must be logged in to post a comment.