Foto: Michael Bierut/Pentagram; book: Istock Photo

R. Šteins uzskata, ka “grāmatas” definīcija būtu jāsaista ar tās izmantošanas, respektīvi, lasīšanas veidu, nevis priekšmetisko formu. Izdevējs ir pārliecināts, ka mūsdienu grāmata ir “lietotājorientēts medijs” (user-driven media) pretstatā 20.gadsimtā un agrāk radītajiem medijiem, kas bija ražotājorientēti un kā tādi mums bija vienkārši jāpieņem.

Pirmie eksperimenti

2006. gadā Grāmatu nākotnes institūts sāka izdot “Tīkla grāmatas” (Networked Books). Pirmā bija austrāliešu izcelsmes pētnieka MakkenzijaVorka (McKenzie Wark) “Spēlētāja teorija” (Gamer Theory). Grāmatas saturs bija dalīts paragrāfos, itin kā virtuālajās kartītēs, katrai varēja pierakstīt komentārus. Sākumā autors atbildēja uz visiem komentāriem, bet vēlāk ļāva lasītāju sarunai ritēt savu gaitu. Šāda veida publicēšana šķita abpusēji daudz glaimojošāka, jo grāmata vairs nebija autora monologs, bet dialogs ar lasītāju. 2008. gadā iznāca Nobela prēmijas laureātes, britu rakstnieces Dorisas Lesingas (Doris Lessing, dz.1919.g.) romāns “Zeltītā piezīmju grāmata”, kur līdzās autores tekstam bija septiņu dažādās pasaules malās dzīvojošu, savstarpēji nepazīstamu sieviešu komentāri. Šo D. Lesingas grāmatu R. Šteins izvēlējās tālab, lai ieinteresētu par to jauno paaudzi. Viņš bija atklājis, ka neviens no darba kolēģiem — prestižu augstskolu absolventiem ar akadēmisku grādu angļu literatūrā — šo romānu nebija lasījis. Viņam iešāvies prātā — varbūt dažādu paaudžu sieviešu komentāri līdzās autores tekstam kolēģus pamudinās iepazīt brīnišķīgo daiļdarbu? “Tīkla grāmatas” tiek publicētas Grāmatu nākotnes institūtā veidotajā atvērtā koda programmatūrā CommentPress.

Tīkla grāmatas izmēģina arī bibliotēkas

Tāpat kā savulaik pirmā tipogrāfa J. Gūtenberga mācekļi izplatīja grāmatiespiešanas mākslu visā pasaulē, tā mūsdienās Grāmatas nākotnes institūta līdzstrādnieki nes tālāk “Tīkla grāmatas” ideju, patstāvīgi pilnveidodami jaunā medija vizuālo veidolu un funkcionalitāti Zīmīgi, ka “Tīkla grāmatas” formātu izmēģina arī bibliotēkas. Piemēram, Ņujorkas Publiskā bibliotēka 2010. gadā laida klajā Voltēra (Voltaire, īst.v. Marī Fransuā Aruē, 1674–1778) filozofiskā stāsta “Kandids” pirmizdevuma (1759) angļu valodā tīkloto versiju “Kandids 2.0” (Candide 2.0). Tā bija vairāku interaktīvu un tradicionālu resursu kompleksa “Kandidam 250: skandāls un panākumi” sastāvdaļa, kas lasītāju komentāriem bija atvērta no 2010. gada februāra līdz aprīlim. Līdzīgi kā Grāmatu Nākotnes institūta “Zeltītās piezīmju grāmatas” izdevumā, arī šim daiļdarbam pirmos komentārus sniedza izdevēja izvēlētas personas, kas tika nodēvētas par “daiļdārzniekiem”. Angažēto komentētāju — sešu lielisku angļu, franču valodas un literatūras zinātāju — uzdevums bija “iesēt sēklu” auglīgām lasītāju diskusijām. Nepilnu trīs mēnešu laikā “Kandidu 2.0” komentēja 63 lasītāji, atstādami 226 piezīmes. Vai tas ir daudz? Manuprāt, slavena daiļdarba publicējums inovatīvā formā būtu pelnījis krietni lielāku atsaucību. Iespējams, to kavēja “daiļdārznieku” iesētais izsmalcinātais diskusiju gars, kas tā vien vijās ap Apgaismības laikmeta, tulkojuma, 18.gadsimta angļu valodas niansēm. Iespējams, vienkāršākam lasītājam likās nepiedienīgi iespraukties tik augsta līmeņa ekspertu debatēs.

“Tīkla grāmata” ― autoru un lasītāju pulcēšanās vieta

R.Šteins uzskata, ka grāmata ir vieta, kur sapulcējas lasītāji un dažkārt arī autori. Tās jaunais socializētais formāts ietekmē autoru darba stilu: vieni iegūst vielu nākamajiem sacerējumiem, citi — kopā ar lasītājiem diskutē par atsevišķiem tematiem. “Pieņemsim, Jūs rakstāt kādu darbu, piemēram, par [Baraku] Obamu un tā vietā, lai publicētu to kopumā, jūs izdodat atsevišķas daļas. Lasītāji par katru maksā nelielu summu, nevis iztērē uzreiz kaudzi naudas par veselu darbu.” Šāda veida rakstīšana vairāk atgādina blogošanu vai jaunradīto darbu publicēšanu sociālajā izklaides vietnē MySpace un, šķiet, ir pa prātam jaunajai paaudzei. Turklāt autors savu publikāciju var labot un papildināt teju bezgalīgi bez īpaša finanšu ieguldījuma.

R.Šteins izdala vairākas “sociālās grāmatas” lasīšanas priekšrocības. Pirmā — sarunas ar zināmiem lasītājiem “lappušu malās”. Otrā — piekļuve nepazīstamu ļaužu komentāriem. Lasītāji var komentēt autora tekstu, pārvietot jau izceltos citātus, komentēt citu komentārus, tvītot vai komunicēt sociālajā tīklā Facebook. Lasītājam ir iespēja aplūkot visu komentāru sarakstu, “izkonspektēt” no tiem svarīgāko. R. Šteins domā, ka šādas iespējas atvieglo grāmatas satura apguvi, sevišķi, ja tai ir arī uzziņu aparāts. Un visbeidzot, sociālā grāmata sniedz iespēju nepastarpināti komunicēt ar darba autoru un, iesaistīt viņu savu domubiedru grupā. Lasītājiem atkal būs izredzes gūt “pēkšņus atklājumus“, kas daudziem, šķita, izsīks līdz ar iespieddarbu izmantojamības samazināšanos. “.““Tīkla” grāmata izlīdzina autoru un lasītāju hierarhiju, kas valdīja iespieddarbu pasaulē”, uzskata R.Šteins.

Tāpat kā citiem medijiem, arī „Tīkla grāmatai” būs jāatrod sava niša lielajā mediju korī. Man šķiet, ka “Tīkla” grāmatas formāts negūs apjomīgu daiļdarbu, piemēram, romānu, lasītāju piekrišanu. Teksta sadalījums sīkās vienības varētu traucēt gūt klātbūtnes efektu, līdzpārdzīvojumu, sekojot galveno varoņu dzīves gaitām. Taču šāds formāts ir kā radīts zinātniskajai nozaru literatūrai, kuras lasītājam nākas vairākkārtīgi iedziļināties vienā un tajā pašā tekstā. Turklāt citu ļaužu  komentāri vai paša autora paskaidrojumi varētu atvieglot informācijas saprašanu, padarīt ērtākas un konstruktīvākas speciālistu diskusijas. Manā skatījumā šāds formāts ir teju ideāls arī faksimilizdevumiem ar plašiem komentāriem. Tipogrāfiski pavairotās versijas lasītājs bieži spiests šķirstīt grāmatu, lai sameklētu papildinformāciju iespieddarba beigās. Savukārt komentāri vai atsauces oriģinālteksta lappusēs “izraibina” un sadrumstalo informācijas plūsmu un apgrūtina teksta uztveri. “Tīkla” grāmatas sociālais raksturs un plašā funkcionalitāte slēpt sevī lielu lasīšanas veicināšanā potenciālu, pievēršot šai nodarbei tos, kurus atbaida milzīgi un biezi konvolūti. “Tīkla” grāmatai ir vēl kāda priekšrocība — autors to var vairākkārtīgi labot un papildināt, taču jāatzīst, ka “tīkla” grāmatu formāts prasa lielāku autoru meistarību — viņiem jāiemācās izteikties koncentrēti, skaidri un saturīgi, lai lasītājiem nezustu vēlme iepazīt publikāciju kopumā.

Vai Latvijas Nacionālā bibliotēkai arī nevajadzētu izmēģināt jauno grāmatas veidu? Tas gan prasa papildus intelektuālo ieguldījumu, toties praktiski veicina vārda brīvību un ļauj ietaupīt uz tipogrāfiskas pavairošanas rēķina.

Rakstā izmantotā informācija
Moyer, Steve. What IF? [tiešsaiste]. National Endowment for the Humanities. Humanities, July/August 2009, Volume 30, Number 4.

Sigma V. Datoru vēstures muzeja attēls.

Ilgu laiku Gūtenberga projekts tikai ierindots starp nozīmīgākajām elektronisko resursu krātuvēm: tagad tās apjoms ir uzskatāms par nelielu, un viennozīmīgi tas ir arī daudz mazāks, nekā Hārts bija cerējis. Salīdzinājumam Google Books šobrīd piedāvā vairāk par 3 milj. par brīvu pārlūkojamu grāmatu un gatavojas digitalizēt arī visas pārējās (saskaņā ar Googleaprēķiniem pavisam to ir 129 864 880 - skat. datus).

Hārts paredzēja arī, ka e-grāmatas nākotnē nebūs nepieciešams izdrukāt, lai paņemtu līdzi – katram skolēnam somā būs ierīce, kurā būs iespējams lejuplādēt Gūtenberga projekta grāmatas. Diemžēl nākas atzīt, ka, lai gan lasītāju rīcībā šobrīd patiešām ir dažnedažādas lasīšanas ierīces, priekšroka tiek dota pavisam citiem un arī citādiem elektroniskiem resursiem.

Gūtenberga projekts lielā mērā joprojām asociējas tieši ar to e-grāmatas skata formātu, kas ilgu laiku lika skeptiķiem apgalvot, ka elektroniskas grāmatas nekad neaizstās drukātās, jo lasīt ekrānā ir ļoti neērti un nogurdinoši. Pats projekta mājas lapas noformējums ir tik “nepietiekami vizuāls” un tik “neharmonizēts” ar pārējo – progresīvo – internetu, ka rada vēlēšanos nekavējoties atgriezties www.amazon.com krāsainajā burziņā, doties uz Europeanu un mēģināt saprast, ko iesākt ar visiem šiem kultūras gabaliņiem, vai gluži vienkārši meklēt mierinājumu ērtā klubkrēslā ar īstu grāmatu rokās.

Hārts uzskatīja, ka e-grāmatas aizsāks jaunu kultūras revolūciju, kas līdzināsies Gūtenberga izgudrojuma izraisītajai. Viņš kritizēja grāmatu izdevējus par to, ka kopš XX gs. vidus pilnīgi nepamatoti tik ļoti kāpinājuši grāmatu cenas, ka cilvēki vairs nevar atļauties tās lasīt. Saskaņā ar Hārta aplēsēm, lai uzbūvētu vienu tipisku ASV bibliotēku, kurā ir 30 000 grāmatu, nepieciešami divarpus miljoni dolāru, un vēl 150 000, lai uzturētu visu šo bagātību plauktos. Turpretī 30 000 grāmatu digitālā bibliotēka izmaksājot vien 100 dolāru – jo tieši tik dārgi (2007. g.) maksā atbilstoša apjoma datu nesēji.

Daļa no patiesības par to, kāpēc vajadzīga bibliotēkas māja

Tātad kāpēc nevarētu to visu vienkārši salikt internetā? Vēl pirms dažiem gadiem tas nudien šķita vienkāršāk. Ekscentriskais Hārts neuzskatīja par vajadzīgu savā tāmē ieskaitīt, cik viņam un brīvprātīgajiem palīgiem personiski izmaksā lappušu tūkstošu pāršķiršana. Tas viss tobrīd nebija būtiski, jo galvenais taču pēc iespējas ātrāk “to visu” kaut kā iedabūt uz serveriem, pēc tam jau skaidrs, kas – brīvība, intelektuālā revolūcija, jauns laikmets.

Kas tad ietilpst „visā”, kas ir bibliotēkas krājumā? Viena lieta ir jaunās datubāzes, ko bibliotēka abonē, un jaunās ārzemju grāmatas, kas pastāvīgi tiek iepirktas. Pavisam cits jautājums ir par to, ko darīt ar bibliotēkas vēsturiskajām kolekcijām – grāmatām, avīzēm, žurnāliem, notīm, rokrakstiem, plakātiem, fotogrāfijām, partiju programmām, teātra izrāžu programmām, alus pudeļu etiķetēm un citiem svarīgiem sīkumiem. Skaidrs, ka Latvijai nav jādigitalizē grāmatas vācu un angļu valodā – mūsu galvenais uzdevums ir “pārkopēt” to, kas sarakstīts latviešu valodā pirms digitālās ēras sākuma.

Šobrīd ir redzams, ka bibliotēkas ciparošana nozīmē nevis tūlītēju līdzekļu ietaupījumu, bet pamatīgas papildu izmaksas. Pagaidām nav pamata cerēt arī, ka digitalizācija ļaus ievērojami ietaupīt ilgtermiņā, respektīvi, arī pēc tam, kad digitālā bibliotēka jau ir izveidota, to nepieciešams uzturēt. Pastāvīgi nolietojas un noveco gan tehnika, gan datu glabāšanas formāti, un kolekciju attīstīšanai nepieciešams pietiekami kvalificēti speciālisti. Tipiska digitālo projektu problēma ir to kampaņu raksturs: tiek izveidota neliela tematiska kolekcija, ko nākotnē plānots paplašināt, piesaistot arī citu bibliotēku, arhīvu un muzeju materiālu, taču, projektam beidzoties, vairs nav, kas to aktīvi turpinātu, jo naudas plūsma ir izsīkusi, un projekta veidotāji jau ir aizņemti ar nākamajiem darbiem.

Vai taupības nolūkā nevarētu vismaz atteikties no bibliotēkas mājas, serverus un datoriķus izvietojot kaut kur ārpilsētā? Šķiet, ka pagaidām tas nav risinājums, jo pārskatāmā nākotnē ārpus bibliotēkas brīvi šobrīd ir un būs pieejams tikai tas latviešu grāmatu un laikrakstu digitālais saturs, ko neaizsargā autortiesības (pagājuši 70 gadi kopš autora nāves). Pārējais – vai nu bibliotēkas iekštīklā (tas nozīmē –  arī visās pārējās Latvijas bibliotēkās), vai par maksu.

Lai arī šis pēdējais – nelielās maksas variants – šķiet ļoti daudzsološs, pagaidām vēl ir ļoti daudz neskaidrību par to, kā šo maksu aprēķināt un kurš šo naudas plūsmu pārvaldīs. Turklāt Bibliotēku likums paredz, ka valsts un pašvaldību bibliotēkām jānodrošina, ka lietotāja apkalpošana un informācijas sistēmu izmantošana ir bez maksas. Lai cik daudz būtu to lietotāju, kuriem ērtāk šķitīs samaksāt, nevis doties uz bibliotēku, ir nepieciešams nodrošināt, lai samaksa nevar kļūt par šķērsli informācijas iegūšanai.

Naudas lietas

Cik tad īsti maksā bibliotēkas pārkopēšana e-formātā jeb digitalizācija? Eiropas Komisijas izveidota darba grupa 2010. g. aprēķināja, ka visu Eiropas skaņu ierakstu digitalizēšana maksātu tikpat, cik maksā 100 km gara automaģistrāles posma izbūve, proti, 750 milj. eiro. Par 100 km automaģistrāles varētu digitalizēt 16% visu Eiropas grāmatu vai 40% no visām vēsturiskajām fotogrāfijām. Respektīvi, atkarībā no izvēlētā ciparošanas modeļa, Eiropas bibliotēku digitalizācija varētu izmaksāt 16.7 – 23.67 miljardus eiro.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šobrīd tiek īstenota Digitālās bibliotēkas 2. kārta: līdz 2012. g. vidum plānots digitalizēt 2.3 milj. avīžu/žurnālu lappušu un ap 1 milj. grāmatu lappušu. Kopējās projekta izmaksas ir ap 2,8 milj. latu (85% ERAF finansējums, 15% valsts līdzfinansējums). (Sīkāk par līdzekļu izlietojumu var izlasīt šeit.) Salīdzinājumam apmēram tikpat lielu naudas summu izmaksā asfalta segas rekonstrukcijas būvdarbi 4.22 km garumā (autoceļa A5 Rīgas apvedceļš Salaspils-Babīte). Šobrīd LNB, LETA un Lattelecom izmantotajā risinājumā vienas laikraksta lappuses mehāniska ieskenēšana un sagatavošana (segmentēšana, apstrāde, lai teksts būtu meklējams un kopējams) izmaksā ap 40 santīmu.

Mēģinot atbildēt uz jautājumu, cik īsti maksā digitalizācija, nav iespējams sniegt īsu atbildi, jo izmaksas būs ļoti atšķirīgas, atkarībā no tā, kāda veida materiāli tiks digitalizēti (teksti, attēli, priekšmeti, audio un video ieraksti, cik veci – vai būs nepieciešama restaurācija utt.), kā arī no tā, ko ar šiem digitālajiem objektiem pēc tam būs iespējams paveikt – kādi atrādīšanas rīki tiks izmantoti, kāda būs attēlu kvalitāte, meklēšanas iespējas, saistījumi ar citām datubāzēm, cik ērti izmantojama un estētiski skaisti noformēta būs lietotāju saskarne, vai objekti būs vienkārši apskatāmi, kopējami, vai arī tiks nodrošināta atgriezeniskā saite ar lietotāju utt.

Kā joko Collections Trust un Europeana CCPA vadītājs Niks Pūls (Nick Poole), ir vienkārši “ciparošana”, un ir “skaistciparošana” (beautiful digitisation). Ātrākas, lētākas un vienkāršākas digitalizēšanas procesā iegūstam funkcionālu fiziskā materiāla surogātu, vienkāršotu objekta reprezentāciju, savukārt kvalitatīva digitalizācija rada izstrādājumus, kuri ir ne vien plašāk un ērtāk izmantojami, bet kam pašiem par sevi piemīt papildu estētiska un informatīva vērtība.

Vēl šis tas par to, kāpēc vajadzīga skaistciparošana

Neapšaubāmi, jo nozīmīgāki ir dažādi digitalizējama objekta materiālie aspekti (piem., faktūra, vizuāli efekti, komplicēta skaņas struktūra, smarža utt.), jo nepilnīgāka būs digitālā kopija. Šķiet, šajā ziņā, salīdzinot ar priekšmetiem, skaņu ierakstiem un attēliem, vismazāk cieš tieši teksti, jo, ja vien runa nav par seniem dokumentiem un manuskriptiem, digitāls grāmatas lappuses attēls saturiski ir pilnvērtīgs.

Humanitāro zinātņu pētnieki sūdzas, piemēram, ka vesela paaudze izaug ar maldīgiem priekšstatiem par da Vinči mākslu, jo pikselētais kadrs, kas ik dienas tiek atrādīts mākslas studiju auditorijās, nekādi nespēj atveidot gaismas un ēnu spēli da Vinči gleznās. Taču digitalizācija var būt kas vairāk par parastu ieskenēšanu. Arī augstas izšķirtspējas digitāli attēli nekad nebūs identiskas mākslas darbu kopijas, tomēr tos iespējams dažādi izmantot. Piemēram, lai ieraudzītu to, kas ar acīm nav saskatāms: attēlu iespējams palielināt vai samazināt, pētīt trīsdimensiju attēla slāņus, statistiski analizēt un salīdzināt ar citiem attēliem. Attēli var palīdzēt arī fiksēt vēsturiskas izmaiņas. Neviens mākslas priekšmets nav mūžam nemainīgs – mākslasdarbi var tikt restaurēti vai sabojāti, un galu galā, ja tos īpaši neaizsargā, tie satumst, izbalē vai citādi mainās gaismas un mitruma ietekmē. Kvalitatīvi attēli ļauj analizēt šīs transformācijas.

Viena no daudzsološākajām digitālo materiālu izmantošanas papildiespējām neapšaubāmi ir iespēja objektus arvien papildināt ar jaunu informāciju un savstarpēji sasaistīt. Europeana izmēģinājuma versijā šobrīd piedāvā iespēju veidot video objektu anotācijas: piemēram, digitālā bibliotēkā ir video materiāls, par kuru sākotnēji ir dota tikai ļoti vispārīga pamatinformācija. Lietotājs var identificēt jebkuru video redzamo vietu, ēku vai personu un pievienot sīkāku informāciju, kas būs redzama turpmākajiem materiāla skatītājiem, kā arī ļaus materiālu sameklēt pēc jauniem atslēgvārdiem.

Ļoti intriģējošs digitālu attēlu izmantošanas iespēju piemērs ir karšu ģeoreferencēšana. Pateicoties dažādiem tiešsaistes karšu projektiem esam jau pieraduši, ka digitālās kartēs iespējams pievienot informāciju par konkrētām vietām, kartes interaktīvi izmantot, piemēram, veidojot personiskus ceļojumu maršrutus utt. Kultūras mantojuma kontekstā ne mazāk saistoša ir arī iespēja ģeoreferencēt vēsturiskās kartes – savietot tās ar citām vēsturiskām un mūsdienu kartēm, pievienot papildinformāciju, atsauces un saites uz citiem resursiem u.c., tādējādi uz atsevišķas kartes pamatnes konstruējot daudzslāņainu informācijas resursu.

Pēc kā tas sāk izskatīties

Digitalizācijas stratēģijas izvēle vienmēr ir kompromiss starp tehniskajām iespējām, vajadzībām un izmaksām. Katrā ziņā, šķiet, šobrīd vairs nav atpakaļceļa pie lētās un vienkāršās ciparošanas. Pirms dažiem gadiem bija daudz entuziastu, kas vienkārši skenēja grāmatas un izvietoja tiešsaistē nelielas kolekcijas. Latvijas kontekstā kā īpaši precedentu privāto iniciatīvu vidū jāmin projekts www.e-biblioteka.lv, kurā, sadarbojoties ar bibliotēkām un arhīviem, pirmo reizi vienkopus tika piedāvāta tik plaša digitālu materiālu kolekcija, kas patiešām atgādināja digitālu bibliotēku, nevis stihisku tekstu kaudzi. E-bibliotēkas dienu un nedienu analīzei varētu veltīt veselu opusu, taču īsā versija varētu būt  – Latvijā “par agru”. Šobrīd e-bibliotēka uz nezināmu laiku ir slēgta, bet, tās iedvesmoti, cilvēki ar labiem nodomiem atkal tiešsaistē piedāvā “grāmatas par brīvu”, protestējot pret netaisno pasaules iekārtu.

Tomēr šādas iniciatīvas bez patiesi liela vēriena kļūst arvien neaktuālākas, jo pašdarbību pamazām aizstāj lielie spēlētāji – biznesa korporācijas un atmiņas institūciju (arhīvu, muzeju, bibliotēku) apvienības, kas milzīgu datu apjomu var piedāvāt vienkopus un strukturētākā formā. Sacensība par to, kuram īsākā laikā būs vairāk noskenētu lappušu, vairs nav vienīgais aktuālais jautājums – vienlīdz svarīgi ir apvienot daudzās izkaisītās kolekcijas pievilcīgos, lietotājam draudzīgos resursu agregatoros un, tā kā digitalizācija tomēr nav par velti, pieskatīt, lai vairāki digitalizētāji vienlaikus neskenē vienas un tās pašas grāmatas. Latvijas digitālo resursu agregatori pagaidām ir izstrādes stadijā, taču gan Latvijas muzeji, gan bibliotēkas ar vairākām kolekcijām piedalās Eiropas “informācijas pārizmantošanas ekosistēmā” – Eiropas kultūras mantojuma institūciju portālā Europeana (skat., piem., Europeana Travel).

Vērojot jaunās industrijas aprises, ir skaidrs, ka universālas bezmaksas bibliotēkas utopija visticamāk neīstenosies nekad. Kamēr autortiesību kalna pakājē rosās pirāti, atvērtā koda entuziasti, kā arī autori, kuriem nav iebildumu, ka viņu darbus bez maksas var izlasīt tiešsaistē, un uzņēmēji, kas veido jaunus produktus, izmantojot ar autortiesībām neaizsargātos resursus, internetā ar plašu vērienu saimnieko kapitālisms, un kļūst mazliet neomulīgi, iedomājoties par to, kas notiktu, ja gadījumā kāds no milzīgajiem apvienotās informācijas gigantiskajiem gabaliem nonāktu ļauna un mantkārīga ģēnija nagos.

Taču jau tagad ir skaidrs, ka šī jaunā pasaule – “ekosistēma” – izskatās citādi, nekā mēs sākumā bijām iztēlojušies. Nav zināms, vai piepildīsies draudi, ka nākamā paaudze pratīs lasīt tikai tabulāri. Toties ir skaidri redzams, ka tiks lasīti vai aplūkoti arī tie teksti un objekti, līdz kuriem agrāk nonāca vienīgi pašaizliedzīgākie pētnieki. Tradicionāli krēslainā un putekļainā vēstures pētnieku vide tiek transformēta par stāstiem, kas domāti, lai personīgi uzrunātu ikvienu. Savulaik televīzija jau parādīja, kā politiku, vēsturi, zooloģiju, kosmosa izpēti un celtniecību – praktiski jebko – iespējams pārvērst par informatīvu izklaidi. Šobrīd izklaidei ir iespēja kļūt tik zinātniski pētnieciskai kā nekad iepriekš. Aptaujā 73% Europeanasapmeklētāju apliecināja, ka iegriezušies portālā ne darba, studiju vai pētniecības, bet personiskas intereses pēc. Respektīvi, personiskas intereses pēc iegriezās, piemēram, Ebreju muzejā Londonā un tūlīt pēc tam Polijas Zinātņu akadēmijā.

Valdis Celms. Plakāts ".. būšu skolotāja!". 1975. LNB plakātu kolekcija.

Kad visi ir sapratuši, ka visu tāpat nevarēs izlasīt…

Digitalizācijas aizsāktā inventarizācija atmiņas institūciju kolekcijās pavisam jaunā gaismā ļauj apsvērt, ko tad mēs uzskatām par pietiekami vērtīgu, lai saglabātu. Europeanas pētnieki, mēģinot noskaidrot, cik daudz Eiropā ir potenciāli digitalizējama materiāla, saskārās ar nojēgumu – “nav pietiekami vērtīgs, lai digitalizētu”. Ko nozīmē – nav pietiekami vērtīgs? Vai nepietiekami vērtīgs ir pietiekami vērtīgs, lai turpinātu to glabāt plauktā? Paradoksālā kārtā par vienīgi margināli un šauri vēsturiski nozīmīgiem nereti gribas atzīt citos laikmetos tapušus zinātniskus un filosofiskus sacerējumus, savukārt par īstu pērli kļūst saldējuma papīrīšu kolekcija.

Saldējuma etiķetes pavisam nesen LNB uzdāvināja Ilze Sperga, un izrādījās, ka savulaik bibliotēkai piederējuši arī konfekšu papīrīši, taču tie norakstīti kā nevērtīgi.

Kas tur tāds īpašs tiem saldējuma papīrīšiem? Kāda pāris desmitu vienību liela kolekcija arī varbūt nav nekā izmantojama. Taču iedomājieties, ja varētu savākt pilnīgi visas Latvijas saldējuma etiķetes un identificēt, kurā laikā šis saldējums ražots, kurā piena kombinātā, kāds bijis saldējuma sastāvs – tā būtu reizē veselas ražošanas nozares un iesaiņojuma dizaina vēsture. Un šajā gadījumā īpaši pievilcīgs šķiet nevis fakts, ka šāda kolekcija būtu „plaši pieejama”, bet tas, ka to veidotu daudzi. Patiesi, šāds, F. Bēkona vārdiem sakot, bites ceļš paver apbrīnojamas iespējas kultūras mantojuma ainavu veidot tik bagātīgu kā vēl nekad.

Neskaidrs paliek tikai jautājums, kur tieši beidzas „kultūras mantojums” un sākas ikdiena, kuras sistematizēšana mūs pagaidām neinteresē. Varbūt jau laikus vajadzētu sākt kolekcionēt, piemēram, kāzu fotogrāfijas no www.draugiem.lv? Pēc 50 gadiem tās taču būs kļuvušas par fascinējošu pagātnes liecību!

Patiesi, noteikti gribētos nodzīvot vēl vismaz 50 gadus, lai uzzinātu, vai iespējams, ka cilvēkiem vēl būs saglabājusies vēlēšanās fotografēties.

Kāzas 1920.-30. gados Polijā. Materiāls no Polijas Zinātņu akadēmijas Institūta (ISPAN). Europeana tiešsaistes izstāde "Kāzas Austrumeiropā".

Raksta pirmpublicējums portālā Satori.lv.

Daudzus gadu desmitus bibliotēka dzīvoja uz kartīšu katalogiem. Katrai grāmatai, laikrakstam, skaņu platei vai attēlam bija sava kartīte (iedomājieties, cik daudz kartīšu vajag 4 miljoni vienību lielam bibliotēkas krājumam!). Taču 20. gadsimta deviņdesmitajos sākās interneta ēra, kas visu sagrieza kājām gaisā. Tā, protams, bija attīstība pozitīvajā virzienā, taču vienlaikus nesa līdzi arī milzum daudz neskaidrību un problēmu, ņemot vērā nacionālās bibliotēkas krājuma apmērus. Bija jāsāk domāt – kā visu to informāciju, kas ir uz kartītēm, pārvērst elektroniskā formā un padarīt izmantojamu.

Foto - Ligita Ieviņa

Elektronisko katalogu sākām veidot 1995. gadā, taču toreiz sistēma vēl neļāva atrādīt ievadītos datus tādā formā, lai lietotāji tos varētu izmantot. Tāpēc bija paralēli jāveido arī kartīšu katalogi, kurus beidzām veidot tikai 2000. gadā, kad LNB un citas  Latvijas valsts nozīmes  bibliotēkas pārgāja uz ALEPH bibliotēku informācijas sistēmu (tā joprojām ir pamatā LNB elektroniskajam un arī Valsts nozīmes kopkatalogam).

Savukārt 2005. gadā, sākot  esošo LNB kartīšu katalogu pārveidošanu elektroniskā  formā jeb digitalizēšanu, mēs secinājām, ka bibliotēkas krājumos iekļautais milzīgais  resursu  apjoms, prasīs ļoti daudz laika, darba un līdzekļu, lai pilnīgi visi kartīšu katalogi tiktu digitalizēti vienā piegājienā. Bija  jāizvēlas prioritātes – ko digitalizāt vispirms un kas var pagaidīt. Un mēs definējām šādas prioritātes:

1) literatūra, kas LNB jaunā ēkā būs brīvā pieejā (katrs pats varēs pieiet pie plaukta un sameklēt vajadzīgo grāmatu)

2) Latvijā izdotie resursi.

Definējuši prioritātes, šo izdevumu bibliogrāfisko aprakstu konvertēšanu elektroniskajā katalogā mēs sākām 2007. gadā.

Šobrīd var teikt, ka LNB  elektroniskajā katalogā  ir iekļauti visu to resursu  (izņemot rokrakstu, seniespiedumu un atsevišķu sīkdarbu un attēlizdevumu veidu) bibliogrāfiskie apraksti latviešu valodā un svešvalodās, kas bibliotēkas krājumā  ienākuši, sākot no 1994. gada. Bibliogrāfiskie apraksti krievu valodā – no 2000. gada. Elektroniskais katalogs visu laiku tiek papildināts ar biežāk pieprasīto agrākajos gados saņemto izdevumu bibliogrāfiskajiem aprakstiem visās valodās. Tāpat arī atrodami visi apraksti izdevumiem latviešu valodā, kuru autori vai nosaukumi sākas ar alfabēta burtu A līdz burtam K (ieskaitot). Arī LNB jaunajā ēkā brīvpieejā  plānoto izdevumu aprakstu  lielākā daļa ir jau atrodami elektroniskajā katalogā. Turpinām  strādāt, neskatoties uz krasi ierobežotiem resursiem  un samazināto darba laiku (strādājam tikai 4 dienas nedēļā) un ceram, ka līdz tam, kad pārcelsimies uz jauno ēku, šis uzdevums būs pabeigts.

Vienlaicīgi ar šīm prioritātēm sākām arī bibliotēkas  alfabētiskā kartīšu kataloga atsevišķu daļu skenēšanu. Pašlaik pieejami:

Grāmatu krievu valodā alfabētiskais katalogs (1800-2000 )

Nošu alfabētiskais katalogs (līdz 2008).

Tuvākajā laikā sāksim skenēt Grāmatu angļu valodā alfabētisko katalogu un plānojam uzsākt arī Grāmatu franču valodā un vācu valodā alfabētisko katalogu skenēšanu.

Ceram, ka līdz darba sākšanai LNB jaunajā ēkā lietotājiem būs pieejami internetā arī visi skenētie bibliotēkas publiskie alfabētiskie katalogi, kuros ar tīmekļa lietojumprogrammas palīdzību būs iespējams pārlūkot un meklēt kataloga informāciju.

Vēl tikai mazliet jāpaciešas un daļu izdevumu joprojām jāmeklē  kartīšu katalogā, lai gan mēs intensīvi strādājam, lai šo situāciju uzlabotu .

Pat tad, ja ierakstīsiet tikai vienu ideju pie kāda no pakalpojumiem, mēs to ļoti novērtēsim.

Kad esat ierakstījuši savu ideju / idejas pie attiecīgā pakalpojuma, klikšķiniet “iesniegt” anketas beigās. Ja vēlaties atstāt kādas ziņas par sevi, ierakstiet savu e-pasta adresi minētajā logā, taču kontaktinformācija nav obligāta – viss pēc pašu ieskatiem.

Šādā formātā (skat. attēlu) pakalpojumi būtu komunicējami, taču – cilvēkiem saprotamā valodā!

Jau iepriekš paldies par palīdzību un sadarbību!

Jebkuru vietni veidojot, centrālais ir jautājums par funkcionalitāti. Aplūkojot esošās bibliotēku vietņu mobilās versijas, var secināt, ka to vairums piedāvā vismaz  sekojošu funkcionalitāti:

• Informācija par bibliotēku (adreses, darba laiki, pakalpojumi, krājumi);
• Meklēšana bibliotēkas katalogā un/vai digitālajos resursos;
• Iespēja pieslēdzoties ar savu lietotāja vārdu pasūtīt, pagarināt, atteikt grāmatas, veidot savas personīgās kolekcijas.

Papildus tam bibliotēkas mobilajās saskarnēs mēdz piedāvāt iespējas sazināties ar bibliotēku (piemēram, uzdodot jautājumu tiešsaistē), bibliotēkas ziņas, jaunumus, pasākumu kalendāru, audio gidu pa bibliotēku; notiek eksperimenti arī ar SMS pakalpojumiem un QR kodu izmantošanu. Digitālo kolekciju attēlošanai nereti tiek veidotas atsevišķas saskarnes un aplikācijas (piemēram, Ņujorkas publiskā bibliotēka ir izveidojusi lielisku iPad aplikāciju digitālo kolekciju pārlūkošanai).

LNB šobrīd ir ceļa sākumā, tāpēc mūs ļoti interesē jūsu viedoklis – kāda informācija, kādas iespējas jums šķiet vissvarīgākās bibliotēkas mobilajā “sejā”? Vai tā ir meklēšana bibliotēkas krājumos? Digitālās kolekcijas? Darba laiki un adreses? Iespēja rezervēt grāmatas? Iespēja iepazīties ar LNB jauno ēku?

Gaidīsim jūsu idejas un viedokļus!

Jūrmala (Jūrmala: Fotoalbums. R.: Zvaigzne, 1973)

Saldējums ir viens no tiem pārtikas produktiem, ar kuriem mums ir īpaši emocionālas attiecības, tāpēc saldējuma vēsture nekad nebūs tikai sausa kādas piensaimniecības nozares vēsture. Saldējums simbolizē vasaru un bērnību, un stāsts par saldējumu ir arī stāsts par mums.

Var sacīt, ka saldējums izgājis pilnu ciklu – no ekskluzīva un reta, tikai augstākajai sabiedrībai pieejama kāruma tas industrializācijas laikmetā pārtapis par plaša patēriņa preci un nu pieejams uz katra stūra. Taču šajā procesā tas lielā mērā zaudējis gan savas sākotnējās sastāvdaļas un garšu, gan kultūras ikonas nozīmi, tāpēc “īsts” jeb “kā kādreiz” saldējums varbūt vispār vairs nekur nav dabūjams, jo govis vairs neesot pareizās, un cukuru vispār vairs neražo…

Harders, K. Tā pirmā pavāru grāmata. Rubenēs, 1795. g.

Par saldējuma priekšteci uzskata ar augļiem vai augļu sulām sajauktu sniegu vai sasmalcinātu ledu, kas senatnē bija pazīstams Ķīnā un Tuvajos Austrumos. Turīgu cilvēku mājās desertā pasniedza ūdeni ar citronu un ledu, atdzesētas sulas un sniegu, kas sajaukts ar medu, sasmalcinātiem apelsīniem, citroniem un granātābolu gabaliņiem. Ap VII gs. šiem maisījumiem sāk pievienot arī pienu. Ķīnā Tanu dinastijas laikā (618.-907. g. m. ē.) esot bijis iecienīts sarežģīts deserts, ko gatavoja no bifeļa, govs un kazas piena, rīsiem un garšvielām, tad atdzesēja ar ledus un salpetra palīdzību.

Café "Le Procope", http://www.culture.fr/collections

Ir dzirdēts, ka Eiropā saldējumu no saviem Ķīnas ceļojumiem pārvedis Marko Polo, taču, iespējams, tas ir tikai mīts, jo pirmās ziņas par šo faktu parādās tikai XIX gs. – pats Marko Polo savās ceļojumu piezīmēs saldējumu nepiemin. Eiropā saldējumu pazīst jau Senajā Grieķijā; Romas impērijas sabrukuma tas uz kādu laiku pazūd no Eiropiešu galdiem un atkal kļūst populārs Renesanses laikmeta Itālijā, no kurienes vēlāk izplatās visā Eiropā. Šķiet, tieši Itālijā pirmo reizi sāk eksperimentēt ar saldējumiem, kuru sastāvā ir saldais krējums, taču par to ir maz dokumentālu liecību. Droši zināms, ka krējuma saldējuma gatavošanas māksla bija izkopta XVII gs. Francijā, kur saldējumu pasniedza Luija XIV galma pieņemšanās. Parīzē 1686. g. atveras arī pirmā zināmā saldējuma kafejnīca – “Le Procope”.

Sākotnēji gadalaikos, kad ledus un sniegs nav pieejams pa rokai, to ar īpašiem kurjeriem piegādā no augstkalnu apgabaliem; vēlāk arvien izplatītāki kļūst ledus pagrabi, kuros uzglabā ziemas laikā ievākto sniegu un ledu. Parīzē joprojām ir iela ar nosaukumu Rue de la Glacière – līdz XIX gs. beigām tajā atradās viena no lielākajām Parīzes ledus glabātuvēm. Līdz XIX gs. vidum saldējumu gatavoja apmēram šādi: lielu metāla vai koka trauku piepildīja ar ledus un sāls maisījumu, tajā iegremdēja mazāku metāla trauku ar krējumu, cukura sīrupu un garšvielām, kuru grieza uz riņķi un maisīja līdz masa sāka sastingt.

XIX gs. otrajā pusē tiek izgudrotas kompresijas saldēšanas iekārtas, un aukstums nu ir pieejams jebkurā gadalaikā. Eiropas konditori izgudro simtiem jaunu šķirņu; tiek gatavoti saldējumi dažnedažādās formās – kā ziedi, augļi, dārzeņi, sēnes, baletdejotājas, zirgi, kaķi, vilcieni, eņģeļi, dažādas slavenības un kas vien var ienākt prātā. No XIX gs. Francijas nāk Latvijā pazīstamais “plombīra” saldējums. Atšķirībā no Latvijas plombīra versijas, tā franču priekšteča sastāvā ietilpst arī sasmalcināti žāvēti vai iecukuroti augļi un vaniļa.

Tomēr rūpnieciskas saldējuma ražošanas pirmsākumi meklējami ASV – 1951. g. fermeris Dž. Fasels (J. Fussell) Baltimorā atver pirmo saldējuma ražotni. Amerikā pirmo reizi rūpnieciski sāk ražot arī saldējumu vafeļu glāzītēs, saldējumu uz kociņa un saldējumu šokolādes glazūrā.

Eskimo Pie etiķete, Nebraskas vēstures muzeja kolekcija (blog.nebraskahistory.org)

Pirmo ēdamo saldējuma trauciņu jau 1903. g. patentē itālis I. Markoni, taču vafeļu uzvaras gājiens sākas pēc 1904. g. Pasaules izstādes Sentluisā, kur pavisam nejauši blakus atrodas saldējuma un vafeļu pārdevēju stendi. Pēc dažiem gadiem vafeļu pārdevējs sīrietis E. Hamvijs (Hamwi) atver vafeļu glāzīšu un konusu ražotni Cornucopia Waffle Company. 1919. g. tiek izgudrots saldējums šokolādē – tas tiek nosaukts par “I Scream Bar”. Ap 1921. g. šokolādīgais saldējuma ķieģelītis iziet plašajā pasaulē ar nosaukumu “Eskimo Pie”, kļūdams par prototipu neskaitāmiem “eskimo” saldējumiem visā pasaulē. Ap to pašu laiku tiek izgudrots arī šokolādes saldējums uz kociņa (“Good Humor Bar”).

Saldējuma reklāmas plakāts, LNB kolekcija (www.lndb.lv)

Saldējuma rūpnieciskas ražošanas aizsākumi Latvijā tiek saistīti ar 1912. g. dibinātās Rīgas Centrālās moderniecības darbību. Moderniecība dienā var pārstrādāt 50 000 kg piena un ir viens no modernākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Krievijā – tajā ražo arī kondensēto pienu un saldējumu. Līdzās Rīgas Piena centrālei un dažiem reģionāliem uzņēmumiem 30. gados ir daudz pašdarbnieku, kas gatavo ledkrēmu nelielos daudzumos; laikrakstos ik pa laikam var lasīt, ka kāda ražotne ar kaunu tiek slēgta higiēnas prasību neievērošanas dēļ.

Pēc 2. pasaules kara pat mazpilsētu pienotavās gatavo saldējumu, taču pieprasījums pēc tā vienmēr ir lielāks nekā piedāvājums. Lai palielinātu saražotā saldējuma apjomu, 1971. g. Rīgas Piena kombināta paspārnē Bauskas ielā uzbūvē saldējuma fabriku, kuras jauda ir 15 tonnas maiņā. Sākotnēji tiek plānots, ka jaunā saldējuma fabrika spēs apgādāt ar saldējumu visu Latviju, taču, lai arī saldējuma ražošana kopumā ir pieaugusi no 4430 līdz 8110 tonnām gadā, piegāde uz rajoniem ir apgrūtināta, tāpēc 80. gadu vidū atsāk saldējuma ražošanu lielāko agrofirmu ražotnēs. To vidū ir 1986. g. jūlijā atvērtā saldējuma fabrika kolhozā “Druva” – tās pēctece A/S “Druvas pārtika” joprojām izgatavo leģendāro cigoriņu saldējumu.

"Brīvā Zeme", 1937. g. 10. jūl. (www.periodika.lv)

Uz 1990. g. Latvijā gadā tiek saražotas 13 325 tonnas saldējuma, un šķiet, ka saldējuma industriju Latvijā sagaida saulaina nākotne, taču priekšā ir vairāki gadi sīvas konkurences ar Vācijas, Polijas, Itālijas un Somijas u.c. valstu saldējumiem. Šobrīd Latvijā ražotā saldējuma īpatsvars tirgū ir ap 55%.

Pēdējā laikā arī sākušies mēģinājumi ieviest lielāku kārtību visā saldējuma saimniecībā. Tas attiecas gan uz saldējumu tagadni, gan pagātni. Tiek cilāts jautājums par to, ka skaidrāk jānošķir dažādie saldētie gardumi – vai tie ir izgatavoti no piena, vai no augu taukiem, vai to sastāvā ir, piemēram, zemeņu ievārījums, vai tikai rozā krāsa. Tāpat mums ir vajadzīga arī sakārtota Latvijas saldējuma vēsture. Kā raksta piensaimniecības vēsturei veltītās grāmatas „Mūžīgais piens” veidotāji, īpašummaiņu notikumos ir pazuduši daudzu ražošanas uzņēmumu arhīvi – iespējams, tie ir iznīcināti, taču varbūt nokļuvuši saprātīgu cilvēku rokās. Ir īstais brīdis sameklēt visus saldējumus – kamēr nav aizmirsies, kā tie garšoja „toreiz”.

Konkursus rīkojam saistībā ar to, ka a) laukā ir vasara b) Nacionālajai bibliotēkai kāds labdaris ir uzdāvinājis glītu etiķešu kolekciju no 20. gs. 90. gadiem (taču par to kādā no nākamajiem bloga ierakstiem) c) Laimai ir 3 jauni saldējumi. Iemeslu svinībām pietiek. Taču vispirms piedalāmies konkursos un tad 15. jūnijā plkst. 17.30 dodamies uz Nacionālo bibliotēku (viss solās notikt K. Barona ielā 14), kur tiks atvērta pat īpaša saldējuma lasītava.

FOTO KONKURSS
Konkursa tēma ir “saldējums”  visdažādākajās izpausmēs, laikos un interpretācijās. Visvairāk mūs interesē fotogrāfijas no 20. gs. 90.gadiem (tā kā dāvinātā etiķešu kolekcija ir no šī laika), taču laikmets nebūs noteicošais kritērijs, var būt arī mūsdienas.  Attēlā jābūt redzamam saldējumam vai arī konceptuālām norādēm, kas ļautu noprast, ka fotogrāfijai ir kāda saistība ar saldējumu (piemēram, saldējuma kioskam, saldējuma pārdevējai, saldējuma grafiti u.tml.). Labāko darbu noteiks žūrija un tā autors saņems balvu no grāmatu un dizaina veikala Lukabuka un kaut ko saldu no konkursa organizētājiem.

Viens autors drīkst iesniegt ne vairāk kā 3 darbus. Fotogrāfijai jābūt *.jpg formātā, garākā mala 1000px. Bilde ir jānosauc – jūsu vārds_uzvārds, piemēram, janis_berzins.jpg. Epastā iekļaujiet arī attēla parakstu, ja tāds ir. Pieteikumu sūtiet portāla fotokvartals.lv redaktoram uz fk@fotokvartals.lv līdz šā gada 12. jūnijam plkst. 23.59, vēstules temats: Konkurss. Visi darbi tiks publicēti pēc to saņemšanas Foto Kvartālā un LNB blogā.

Jau iesūtītos darbus var aplūkot šeit.

Foto konkursā atklāts arī īpašais “Laimas saldējuma stūrītis”. Tam lūdzam sūtīt fotogrāfijas, kurās redzams un sajūtams Laimas saldējuma baudījums. Vairāk informācijas: www.draugiem.lv/laima

STĀSTU KONKURSS
Arī šī konkursa centrālā tēma ir “saldējums” un to rīkojam sadarbībā ar Jāņa Rozes grāmatnīcu un Ideju Forumu.  Izteiksmes forma – teksts. Rakstiet par visu, kas Jums jebkādā veidā saistās ar saldējumu – pasakas, prozu, dzeju, atmiņas, dokumentālu hroniku, zinātnisko fantastiku.  Katram taču ir kāds saldējuma stāsts – iepazīšanās pie saldējuma kioska, saldējumu ēšanas tehnikas un triki, mīļākais saldējums, negaršīgākais saldējums utt. Teksts jāiesniedz *.doc formātā, teksta garums nedrīkst pārsniegt 6 000 zīmju (ar atstarpēm). Labāko darbu noteiks žūrija un tā autors saņems dāvanu karti no Jāņa Rozes grāmatnīcas, lai iegādātos jau sen kārotas grāmatas, kaudzi ar flomasteriem vai mugursomu. Balvā būs arī kāds saldumu no pasākuma organizatoriem.

Gaidām Jūsu darbus līdz šā gada 12. jūnijam plkst. 23.59 Rakstiet uz pr@lnb.lv līdz šā gada 12. jūnijam plkst. 23.59, vēstules temats: Konkurss. Visi darbi tiks publicēti pēc to saņemšanas LNB blogā un pasakas.net (tos darbus, kuru autori ir vecumā no 6-14 gadiem).

NACIONĀLĀ SALDĒJUMA RECEPTES KONKURSS
Sadarbībā ar Ideju Akadēmiju tiks realizēts arī „Nacionālā saldējuma receptes konkurss”. Ideju spēlē Ideju Akadēmija (sociālajā tīklā Facebook ) katram ir iespēja iesniegt savu versiju par nacionālā saldējuma sastāvdaļām, garšu un citām svarīgām īpašībām. Kā teica viena no Ideju Akadēmijas spēlētājām –  šis varētu būt „konkurss par Latvijas Nacionālā saldējuma recepti. Vai tā būs rupjmaize, vai saldējumā iesprausta hokeja nūja vai…?”

Latvijas saldumu leģenda „Laima” 10 labāko ideju autorus apbalvos ar garšīgām balvām jūlija beigās. Idejas vērtēs „Laima”  saldējuma tehnologi ar mērķi izvēlēties ideju, ko ieviest ražošanā, un jau nākamajā gadā saldējums būtu visiem pieejams baudīšanai. 
Konkursa sākums plānots 3. jūnijā, jaunumiem sekojiet šeit.

Domājam idejas, piedalāmies un un tiekamies LNB  15. jūnijā plkst. 17.30 K. Barona ielā 14 saldējuma ballē!

Lai gan profesionālajā jomā diskusija varētu būt noderīga atmiņas institūciju un valsts pārvaldes pārstāvjiem, brīvi izteikties ir aicināti tieši digitālo resursu lietotāji un nelietotāji. Trijām paralēlajām diskusijām tiek piesaistīti atraktīvi moderatori: LU SZF docente Dr.philol. Daina Pakalna – Gala lietotāju grupai; LU SZF docente Dr.philol. Līga Krūmiņa – Projektu/sadarbības grupai un LNB Digitālās bibliotēkas „Letonica” vadītājs Uldis Zariņš – Valsts politikas grupai. Pasākuma noslēgumā grupu vadītāji padalīsies ar diskusijas gaitā apkopotajām atziņām.

Manuprāt, šī diskusija varētu pavērt citu skatījumu uz Latvijas atmiņas institūcijām, jo bibliotēkas, arhīvi un muzeji mūsdienās ne tikai palīdz saglabāt Latvijas iedzīvotāju kolektīvo atmiņu un identitāti, bet arī padara to pieejamu sabiedrībai nepārtraukti laikā un telpā.

Nacionālās identitātes pētījuma programmas apakšprojekta „Nacionālā identitāte digitālajā vidē” ietvaros Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pārstāvji ir apmeklējuši vairākus Latvijas reģionus, lai izprastu nacionālo digitalizācijas projektu atpazīstamību sabiedrībā, kā arī ieguvuši Latvijas sabiedrībai  pieejamo digitālo resursu raksturojumu un novērtējumu. Tagad ir pienācis laiks uzdot ekspertiem un plašākai sabiedrībai pietaupītus jautājumus.

Sīkāk par to visu šeit.

Kā ģeoreferencējams materiāls senās kartes ir interesants, jo attīsta radošo domāšanu, bet piņkerīgs gan. Kopumā kartes var sagrupēt trīs grupās – attiecīgi pēc tā, kādu informāciju tās satur iesiešanai, kā arī, kā tās sagatavot iesiešanai:

1. uz kartēm ir attēlots koordinātu sistēmas tīkls un rāmis (1. att);
2. karte ir shematiska – nav ne koordinātu sistēmas tīkla, ne rāmja (2. att);
3. kartē ir attēlots tikai koordinātu sistēmas rāmis (3. att).

1. attēls Karte ar koordinātu sistēmas rāmi un tīklu

2. attēls Shematiska karte

3. attēls Karte tikai ar koordinātu sistēmas rāmi

Pirmajā gadījumā ar kartēm lielu problēmu nav, tikai jānoskaidro koordinātu sistēma, kura ir attēlota kartē, lai to tajā iesietu. Šo 20 karšu klāstā dominējošā bija FERRO (EPSG:4805) koordinātu sistēma, bija sastopama arī Pulkova  jeb Sanktpēterburgas (nultais merdiāns iet cauri Sanktpēterburgas observatorijai, nav definēta, nejaukt ar Pulkova 42) un Merkatora, kura mūsdienās tiek saukta par WGS 84 (EPSG:4236) koordinātu sistēmu. Līdz ar to karte ar 4 vai vairākiem punktiem tiek iesieta oriģinālajā koordinātu sistēmā un tad pēc vajadzības tiek transformēta uz citu koordinātu sistēmu (mūsu gadījumā uz WGS84 un LKS92/Latvia TM). Tā kā Pulkova koordinātu sistēma nav definēta un nav pieejama Qgis koordinātu sistēmu sarakstā, tad no neveiklās situācijas palīdzēja izvairīties nejaušs atklājums, proti, tika pamanīts, ka uz sīka mēroga karšu rāmja tiek attēlotas vairākas koordinātu sistēmas vienlaicīgi ( FERRO un Pulkova, reizēm arī Merkatora (4. attēls)).

4. attēls Fragments no kartes, kur attēlotas vairākas koordinātu sistēmas vienlaicīgi.

Aplūkojot vairākas kartes,  atklājās, ka Pulkova nulles meridiāns atbilst Ferro 48 meridiānam, solis starp meridiāniem ir vienāds (1 vērtība), tas ir 47. Ferro atbilst 1. Pulkovam meridiānam, 46. Ferro – 2. Pulkova utt.  Līdz ar to, ja kartei oriģināli ir redzams tikai Pulkova koordinātu sistēmas tīkls un rāmis, tad to iesiet var Ferro koordinātu sistēmā, attiecīgi iesienamajos punktos ievadot atbilstošās Ferro koordinātes. Kaut arī uz kartēm bija attēlota nepieciešamā WGS 84 koordinātu sistēma, tomēr karti iesiet šajās koordinātās nevar, jo uz karšu rāmja nav korekti attēlots solis starp WGS84 un Pulkova meridiāniem, rezultātā būs kartes nobīde pa kreisi. Liels pluss visām augšminētām koordinātu sistēmām, izņemot LKS92/Latvia TM, ka paralēļu vērtība nemainās, tā atbilst WGS84 kordinātu  sistēmai, mainās tikai meridiānu vērtība.

Otrajā gadījumā, kur kartes pārsvarā ir shematiskas, kā arī tām nevar noteikt koordinātu sistēmu, jo nav koordinātu tīkls un rāmis, tad tās tiek piesietas klāt pie pamatkartes, kura jau ir iesieta. Par iesiešanas punktiem kalpo punkti, kuri ilga laika posmā nav būtiski mainījuši savu atrašanās vietu, mūsu gadījumā tās bija apdzīvotās vietas. Kā pamatkarte tika izmantota gisnet.lv WMS serverī pieejamās Krievijas ģenerālštāba topogrāfiskās kartes. Plusiņš šim gadījumam ir tas, ka uzreiz karti var iesiet mērķa koordinātu sistēmā (attiecīgi, pamatkartes koordinātu sistēmā). Protams, šādā veidā karte neatspoguļo informāciju par to, ar kādu domu tā tika zīmēta (ja tomēr tika izmantota kāda no koordinātu sistēmām).

Trešais gadījums ir visradošākais , laikietilpīgākais un pagaidām apšaubāmākais. No vienas puses kartes koordinātu sistēmu var uzzināt no koordinātu sistēmas rāmja, bet no otras puses nav koordinātu sistēmas tīkla, līdz ar to pirmajā gadījumā minēto ģeoreferencēšanas paņēmienu nevar izmantot. Var rīkoties pēc ģeoreferencēšanas metodes, kura minēta 2. gadījumā, bet pieņemot, ka katra vēsturiskā karte ir īpatnējs mākslas darbs un jo senāka, jo ar lielāku māksliniecisko vērtību, līdz ar to šī karte var zaudēt būtisku informāciju, tas ir, tās autora uztveri par Latvijas aprisēm un vietu ģeogrāfiskajā telpā. Ja aprises daudz maz saglabāsies, tad novietojums ģeogrāfiskajā telpā gan būtiski mainīsies. Tāpēc radās viltīgs plāns, kā šo informāciju saglabāt un karti tomēr iesiet. Ar programmas Gimp palīdzību uz kartes kopijas tika savilkts koordinātu sistēmas tīkls, pēc kuras karte tika iesieta. Pēc tam pie iesietās kartes kopijas tika piesieta oriģinālā karte. Iesienamie punkti ir brīva izvēle, bet jo mazāki tie ir (dažādi punkti), jo labāk, jo mērķis ir iesiet karti tā, lai tā nedubultotos ar pamatkarti (5. un 6. attēls).

4. attēls Fragments no kartes, kur attēlotas vairākas koordinātu sistēmas vienlaicīgi.

6. attēls Fragments no kartes, kura precīzi iesējusies (karšu slāņi sakrīt tā, ka attēls nemiglojas, nedubultojas)

Teorētiski (un arī praktiski) tas var nostrādāt, bet pārbaudīt idejas pareizību ir grūtāk, jo gandrīz nekur aplūkotajā literatūrā nav minēts, kā šāda veida karte tiek sagatavota ģeoreferencēšanai, un vēl mazāk par to, vai iesienot to šādā veidā, tiešām tiek saglabāta tās sākotnējā informācija. Manuprāt – tiek; vismaz vairāk, nekā, ja tiktu iesieta pēc apraktītā otrā gadījuma.

Ģeoreferencētās kartes tika arī vektorizētas, ar ko var iepazīties citā rakstā .

Pagaidām šīs 20 kartes var aplūkot Web pārlūkā: http://www.gisnet.lv/europeana/ un WMS servisā: http://www.gisnet.lv/cgi-bin/lnb_europeanatravel

Karšu ģeoreferencēšana tika veikta ar Quantum gis (Qgis) spraudņa “Telpiskā piesaiste” jeb Georeferencer GDAL (versija 3.1.9) palīdzību, iesieto karšu transformēšana uz citu koordinātu sistēmu ir veikta ar gdal/ogr rīku gdalwarp.

Piebilde

Ģeoreferencēšana – informācijas piesaiste ģeogrāfiskajai vietai (location). Vēsturiskās kartes, kuras ir pieejamas ieskenētā veidā, ir viens no informācijas veidiem, kuru var ģeoreferencēt, tas ir piesiet ģeogrāfiskajām koordinātēm. Tas tiek darīts, lai paplašinātu pētījumu, atvieglotu jaunu datu iegūšanu, rastu iedvesmu jauniem pētījumiem. No ģeoreferencētām kartēm netiks iegūta precīza koordinātu informācija, jo starpība starp mūsdienu un tā laika izpratni un iespējām karšu zīmēšanā ir liela. Toties var iegūt vēsturisko informāciju ērtākā un vieglāk apstrādājamā veidā. Vēsturiskās informācijas piemēri:

• vietvārdi;
• zemes lietojuma izmaiņas;
• var izsekot ceļu un dzelzceļu tīkla attīstībai;
• kartes autora tā laika uztveri par ģeogrāfiju, valsts attīstību, ceļu infrastruktūru;
• informāciju par tā laika mērniecības un kartogrāfijas attīstību.

* European aTravel projekts ir Eiropas Komisijas IKT programmas eContent Plus 2008. gadā atbalstīts projekts, kura mērķis ir nodrošināt Eiropas nacionālo un Universitāšu bibliotēku satura pieejamību Eiropas digitālajā bibliotēkā (Europeana.eu). Projekta ietvaros tika digitalizēti vairāk nekā 1 miljonu resursu – kartes, manuskripti, fotogrāfijas, filmas, grāmatas un atklātnes, kas ir saistīti ar tūrismu, ceļošanu, tirdzniecības ceļiem un to izpēti.

Pirmpublicējums: ĢISnet