Pirms 425 gadiem Rīgā tika uzsākta grāmatiespiešana. Pēc Rīgas rātes aicinājuma to uzņēmās holandietis Nikolauss (latviski arī — Nikolajs, Niklāss, Niklāvs, Nikolāvs) Mollīns, kurš ieradās šeit no lielākā Eiropas grāmatniecības centra — Antverpenes. Līdz 16.gadsimta 80.gadiem, kad Antverpeni iekaroja spāņi, tajā tapa vairāk nekā puse Nīderlandes iespiedprodukcijas. Zināms, ka 16.gadsimta pirmajā pusē Antverpenē darbojās vairāk nekā 60 tipogrāfiju. Grāmatniecības procesi koncentrējās divās ieliņās, kur ik uz soļa atradās kāda spiestuve, sietuve vai grāmatveikals. Blīvajā grāmatnieku vidē valdīja sīva sāncensība, taču tas netraucēja konkurentiem sadarboties sarežģītu pasūtījumu izpildē. Nikolauss Mollīns (viņa dzimšanas gads nav zināms, miris 1625.gadā) tipogrāfa amatu bija apguvis sākumā pie sava tēva – arī grāmatiespiedēja, pēc tam pie Kristofa Plantēna (Christoph Plantin, ~1520−1589), kuram piederēja viena no lielākajām spiestuvēm Eiropā — tajā tika darbinātas 16 preses, strādāja 80 darbinieki. Tipogrāfiskās jaudas ziņā Plantēna “fabriku” varēja samērot vienīgi ar Nirnbergas iespiedēja Antona Kobergera (~1445−1513) uzņēmumu, kas darbojās pusgadsimtu iepriekš — tajā strādāja ap 100 darbinieku, bija 18 (pēc citām ziņām — 24) preses. Plantēns bija ne tikai ļoti produktīvs grāmatizdevējs, viņa darbi bija izcili vizuālā noformējuma un satura ziņā. Leģenda vēsta, ka viņš piedāvājis publiskai apskatei savu iespieddarbu korektūras, solīdams prēmiju tiem, kuri tajās atradīs drukas kļūdas,— un maksāt viņam nācies reti.

Grāmatzinātnieks Ojārs Zanders uzsver, ka Rīgas maģistrātam tipogrāfija bija nepieciešama ne tikai tālab, ka pilsētai vairs nepietika ar citur iespiestām grāmatām, bet arī tādēļ, lai aizkavētu Romas pāvesta legāta Antonio Posevino nodoma īstenošanos par katoļu rakstu spiestuves iekārtošanu Rīgā. 16.gadsimts ir  ne vien reformācijas, bet arī kontrreformācijas laiks, kurā katoļi un protestanti gan slēpti, gan atklāti cīnījās par laicīgo un pārlaicīgo varu. Rīga nebija izņēmums. Vēl nebija norimuši tā sauktie Kalendāra nemieri (1584−1589), kurus izraisīja Romas pāvesta Gregora kalendāra ieviešana pēc Polijas karaļa Stefana Batorija (1533–1586) norādījuma, taču patiesībā tā bija cīņa par reliģisko (ticības) brīvību. Arī pēc Stefana Batorija nāves un Kalendāru nemieru apturēšanas luterāņu pozīcijas pilsētas vadībā nebija pilnīgi drošas, jo Rīga, Livonija joprojām bija katoliskās Polijas pakļautībā.

Rīgas maģistrāts palīdzēja N.Mollīnam iekārtot spiestuvi (tajā tika darbinātas tikai divas preses) un pēc divu gadu pārbaudes laika viņš kļuva par vienīgo, priviliģēto pilsētas tipogrāfu un izdevēju. Viņš saņēma no pilsētas arī atalgojumu un atbrīvojumu no dažādiem nodokļiem, vēlāk viņam piešķīra “dienesta” dzīvokli. Tomēr Mollīnam neklājās viegli, jo vispirms bija izpildāmi pilsētas pasūtījumi un tikai tad drīkstēja pievērsties privātpersonu pasūtījumu un pašizvēlēto darbu izdošanai. Rāte noteica arī iespieddarbu cenas, lai gan papīra iegāde, korektora, grāmatsējēja, graviera pakalpojumi bija jāsedz Mollīnam. Turklāt viņa darbu kontrolēja divi inspektori. Iespējams, šo apgrūtinošo nosacījumu dēļ Mollīna produkcija nesasniedza Plantēna vai citu izcilāko grāmatiespiedēju meistardarbu kvalitāti. Tomēr Rīgas un Latvijas kultūrā Mollīna darbība bija ļoti nozīmīga, jo viņš pirmais Latvijas teritorijā ieviesa jaunu informācijas publicēšanas formātu. 38 gadu laikā (līdz 1625.gadam) viņš izdeva ap 200 iespieddarbu. Liela daļa ir dažādi apsveikuma dzejoļi un citi sīkdarbi, bet ir arī grāmatas — galvenokārt latīņu un vācu valodās. Iespieddarbu skaitā ir pirmā Latvijā, latviešu valodā iespiestā grāmata (1615) — tā sauktā luterāņu rokasgrāmata, ko sastāda trīs atsevišķi un atšķirīgi noformēti darbi (“Evaņģēliji un epistulas”, “Enhiridijs”, “Psalmi un garīgas dziesmas”). Tādējādi pie Mollīna nopelniem pieskaitāma tipogrāfiskā bāzes izveidošana grāmatu iespiešanai latviešu valodā.

Mollīna atceres kādreiz un tagad

Mollīna ieguldījumu Rīgas intelektuālās dzīves attīstībā novērtēja jau mūsu priekšgājēji. 1890.gadā sakarā ar pirmās Rīgas tipogrāfijas 300.gadskārtu iznāca baltvācu vēsturnieka, bibliotekāra Arenta Buholca (Arend Buchholtz, 1857−1938) apjomīgā monogrāfija “Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga, 1588−1888” (Grāmatiespiešanas [mākslas] vēsture Rīgā no 1588.līdz 1888.gadam), kurā lielākā uzmanība tika veltīta grāmatiespiešanas pirmsākumiem. Grāmata ilgus gadus kalpoja par svarīgāko Rīgas grāmatiespiešanas vēstures izziņas avotu, ne velti tā piedzīvojusi arī faksimilizdevumu (Nieuwkoop : de Graaf, 1965).

Jo plaši Mollīna tipogrāfijas 400.gadskārta tika atzīmēta 1988.gadā, kad Latvija oficiāli vēl atradās Padomju Savienības sastāvā, taču bija aizsākusies nacionālā atmoda, arvien drošāki kļuva latviešu intelektuālās un politiskās neatkarības centieni. Jubilejas svinības jau vairākus gadus iepriekš rosināja entuziastiskie grāmatniecības pētnieki, kas bija apvienojušies Grāmatniecības vēstures komisijā —bez pārrāvumiem, sabiedriskā kārtā tā bija darbojusies divus desmitus gadu! Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tika iekārtota vērienīga izstāde “Senās grāmatas Rīgā (13.−18.gs.)”, ar kuras eksponātiem iepazīstināja iespiests, ilustrēts ceļvedis. Notika Vissavienības mēroga konference “Latvijas grāmatniecības 400 gadi”. Iznāca arī konferences tēžu krājums. Par pirmā Rīgas grāmatiespiedēja dzīvi un darbiem vēstīja jauniznākusī Ojāra Zandera grāmata “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks : pirmās Rīgā iespiestās grāmatas 1588-1625”. Pēc jubilejas nosvinēšanas Grāmatniecības vēstures komisijās sēdēs tika izvērtēti jubilejas gada sasniegumi un neveiksmes.

Pērn grāmatniecības pētnieks Artis Ērglis un Latvijas Nacionālā bibliotēka ierosināja plašas Latvijas pirmās grāmatspiestuves 425.jubilejas svinības, ko ievadītu iespiesta vai elektroniska, ilustrēta jubilejas gada pasākumu reklāmas izdevums, plašs suvenīru piedāvājums, izglītojošas programmas un literatūra bērniem un jauniešiem, bet akadēmiskajā vidē tās vainagotos ar konferenci un grāmatniecības vēstures pētījumu publicējumiem. Lai gan aicinājums neguva tik lielu rezonansi kultūras un izglītības vidē, kā cerēts, Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka sabiedrībai sagādājusi nozīmīgas dāvanas. Jubilejas gadu 2013.gada 9.aprīlī aizsāks Mollīna iespiedumu un Latvijas grāmatniecības vēsturei veltītu izdevumu izstāde “Gedruckt in Riga”, kas tiks izvietota LNB galvenās ēkas izstāžu zālēs (2.un 4.stāvā). Pēc izstādes veidotāju (Ināra Klekere, Lilija Limane, Velta Knikste u.c.) ieceres tā tiks ieturēta Mollīnam raksturīgos toņos (melnbalto iespiedprodukciju vien retumis rotāja sarkanu burtu rindas). Svinīgā gaisotnē 9.aprīļa pēcpusdienā ikvienam būs iespēja noklausīties lasījumus par Rīgas, Livonijas un latviešu vēsturi 16.−17.gadsimtā un tās nozīmīgākajiem pētniecības avotiem. Savu skatījumu uz “Mollīna laikmetu” sniegs Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, Latvijas Universitātes profesori Gvido Straube un Māra Grudule, kā arī Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas Vēsturisko krājumu speciālists Jānis Krēsliņš. Šie lasījumi būs pirmais jubilejas gada pasākums, kurā plašāka sabiedrība tiks iepazīstināta ar vairākus gadu desmitus ilga zinātniskā darba rezultātu — Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkataloga pirmo daļu, kā arī citām LNB aktivitātēm seniespiedumu bibliografēšanā. Citvalodu seniespiedumu kopkataloga pirmā daļa ietvers no 1588. līdz 1830.gadam izdotās grāmatas svešvalodās, kuras atrodamas mūsu valsts bibliotēkās. Šo bibliogrāfisko rādītāju ievadīs Mollīna iespiedumi. Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkataloga galvenā sastādītāja ir ilggadējā LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas galvenā bibliotekāre Silvija Šiško. Viņas vadībā tapa arī kopkatalogs “Seniespiedumi latviešu valodā”, kas iznāca pirmās latviešu grāmatas (iespiesta Vitenbergā, 1525.gadā) 475.gadskārtas jubilejas priekšvakarā 1999.gadā. Abi kopkatalogi ir ne vien grāmatzinātnes, bet arī citu zinātņu vēstures pētniecības pamats, jo iespējami pilnīgi parāda Latvijas grāmatu produkciju vairāku gadsimtu perspektīvā. “Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkatalogs” varētu noderēt zinātniekiem, kas vēlas izzināt, piemēram, baltvācu kultūras mantojumu Latvijā. Svarīgi, ka citvalodu seniespiedumu bibliografēšanas darbs LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā turpināsies, apgūstot personālos svinību sacerējumus un ārzemju krātuvēs glabātos Latvijas citvalodu seniespiedumus.

Kā es, 21.gadsimta bibliotekāre, vērtēju Mollīnu? Mollīns — izcilā Eiropas kultūras pilsētā audzis un mācījies un, visticamāk, tipogrāfa darbu Rīgā, Eiropas nomalē, uzņēmies dzimtenē uzliesmojušo reliģisku nesaskaņu dēļ, tomēr izturēja šeit 38 gadus, par spīti karam, badam un mērim, ko nācās pārciest Rīgas iedzīvotājiem 17.gadsimta sākumā; kā arī visai neizdevīgajiem darbības nosacījumiem, ko viņam izvirzīja pilsētas maģistrāts. Mollīns bija celmlauzis, kurš uzņēmās jaunas nozares iedibināšanu vēl neiepazītā vietā un neiepazītos apstākļos. Varbūt viņš nav ierindojams izcilāko Eiropas tipogrāfu skaitā, taču ir cienījams kā kultūras melnstrādnieks, kuram bieži var būt izšķiroša loma kultūras saglabāšanā nelabvēlīgos apstākļos.

20.gadsimta 20.gados Otto Rolavs drosmīgi uzņēmās I.Kanta kodolīgo sacerējumu tulkošanu latviešu valodā, kaut tolaik daudziem šķita neiespējami tajā sasniegt akadēmiskās filozofijas dziļumu. Otto Rolavs bija pirmo desmit Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes absolventu skaitā (absolvēja LU 1927.gadā, vienlaikus ar Valsts bibliotēkas ilggadējo darbinieci, kultūras pētnieci Ženiju Sūnu-Peņģeroti), viens no nedaudzajiem, kurš neiestiga “mūžīgā” studenta statusā, bet ieguva filozofijas kandidāta grādu piecu gadu laikā. Neraugoties uz 1905.gada revolūcijas traģisko ietekmi uz Otto Rolava dzimtu, diviem pasaules kariem, kuru izraisītajās kolīzijās tika ierauts latviešu filozofs, dzīves lielais mērķis — iztulkot latviešu valodā I.Kanta nozīmīgākos darbus, tika sasniegts. Latviešu valodā kļuva izlasāma “Tīrā prāta kritika” (1.sējums izdots 1931.gadā, 1.sējums — 1934.gadā, bet sistemātiskais rādītājs — 1935.gadā), “Spriešanas spējas kritika” (manuskripts datēts ar 1944.gadu), “Prolegomeni” (manuskripts datēts ar 1961.gadu), apcerējumi “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?”, “Mūžīgais miers. Filozofisks projekts” (manuskripts datēts ar 1963.gadā)  u.c.. Otto Rolavs pievērsāss arī citu filozofu, piemēram, Augusta Mesera (August Messer, 1867-1937), Osvalda Špenglera (Oswald Spengler, 1880-1936), Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer, 1788–1860) sacerējumu tulkošanai, taču no tiem izdoti vien daži. Otto Rolava manuskripti glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu krājumos, kur tie pieejami ikvienam lasītājam.

Kā stāstīja Pauls Bankovskis grāmatas atvēršanas pēcpusdienā, Rīgas pilsētas 7.bibliotēka (vēlāk — Nordeķu filiālbibliotēka) no dibināšanas 1927.gadā līdz pat slēgšanai atradās skaistajā vairākstāvu namā Slokas ielā 76, kur lielāko daļu sava darba mūža aizvadīja arī Otto Rolavs. Tikai pirms trim gadiem “Nordeķu” filiālbibliotēka līdz ar citām filiālbibliotēkām tika apvienota jaunajā filiālbibliotēkā “Pārdaugava”. Līdz šai dienai saglabājušās arī vairāki Otto Rolava darba piederumi, piemēram, veca rakstāmmašīna, kuru var aplūkot “Pārdaugavā”.

(c) F64

Neseni notikumi un akcijas liecina, ka Latvijas rakstnieki, izdevēji, bibliotekāri un kultūras darbinieki kopumā jūt apdraudējumu latviešu valodai un nacionālajai identitātei. To apstiprina pētījumi par lasīšanu bērnu un jaunatnes vidū,  kā arī skolas beigušo jauniešu spēja brīvi paust un argumentēt savu viedokli mutvārdos un rakstveidā, kas raksturo arī iegūtās izglītības kvalitāti un jauniešu spēju iekļauties sociālajos procesos. Tikai 2,9% no piecpadsmitgadniekiem Latvijā ir labas lasīšanas prasmes, kas ir zemākais rādītājs kaimiņvalstu vidū[2] .

Rīgas Grāmatu svētku ietvaros 5.oktobrī notika konference „Latvijas grāmatniecība šodien. Problēmas un perspektīvas”, kuras rezultātā tapusi rezolūcija ar aicinājumu prezidentam, valdībai, ministrijām piemērot grāmatām PVN 0% likmi, uzlabot Ekonomikas policijas darbību autortiesību pārkāpumu noziegumu apkarošanā (grāmatu pirātisma piemērs), paredzēt pastāvīgu MK noteikumu normām atbilstošu bibliotēku komplektēšanas budžetu un pastāvīgu finansējumu lasīšanas veicināšanas programmām, valsts atbalstu e-grāmatu izsniegšanas platformas izveidei bibliotēkās un panākt, ka lasīšanas veicināšana kļūst par mērķtiecīgu izglītības procesa sastāvdaļu.

Pēc Latvijas Grāmattirgotāju asociācijas ziņām pusi no grāmatu veikalu apgrozījuma veido kancelejas preces nevis grāmatas, tāpēc būtu vajadzīga precīzāka grāmatu apgrozījuma uzskaite valsts mērogā.

Latvijai kā mazai valstij, kurā latviski runājošo un lasošo skaits un grāmatu tirgus apjoms samazinās arī emigrācijas dēļ, būtu svarīgi izdot vairāk e-grāmatu un e-mācību līdzekļu, ko vieglāk iegādāties ārpus valsts esošajiem.

Ne visi konferencē paustie viedokļi bija glaimojoši pašiem grāmatniecības procesos iesaistītajiem. Grāmatzinātnieks un LU Asociētais profesors Viesturs Zanders,   atskatoties pirmskara grāmatniecības vērtībās un piesaucot mūsdienu ierēdņu “cunfti”,  atgādināja, ka par latviešu valodas kultūru rūpējas ne tikai rakstnieki, bet arī humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji. Viņš runāja arī par mūsdienu izdevumiem ar problemātisko vērtību, kas piesārņo tirgu, kā arī  aicināja  izdevējus kļūt vienotiem sadarbībā.

Medijos „celtais un peltais” Otto Ozols (Mārtiņš Barkovskis) pauda viedokli par Latvijas „lielo literātu” ego un amatierismu literatūrā, uzsverot, ka nav saprotams, kāpēc tik grūti atrast līdzekļus latviešu rakstnieku darbu tulkošanai svešvalodās, kas ir vienīgais ceļš, kā latviešu literātiem iet pasaulē.

[2] Literatūras un grāmatniecības nozares stratēģija 2012.-2014. gadam.

Mēs radījām Europ.in – vizuāli saistošu tīmekļa aplikāciju Europeana satura pārlūkošanai.

Meklēšanas rezultāti pieprasījumam 'Riga opera' Europ.in aplikācijā

Aplikācija ļauj meklēt Europeama esošos vizuālos materiālus. Apmeklētājs ievada atslēgvārdu un saņem Europeana attēlu rezultātus. Kad lietotājs aizritina rezultātu lapu līdz apakšai, tajā tiek ielādēts jauns saturs, tādējādi radot iespaidu, ka satura plūsma nekad nebeidzas.

Meklēšanas rezultāti pieprasījumam ' Inro' Europ.in aplikācijā

Ideja

Sākotnējās Europ.in idejas pamatā ir populārā attēlu koplietošanas vietne Pinterest. Kad mēs apmeklējām Europeana lapu, mums patika interesantais portāla saturs, taču neapmierināja ilgais laiks, kurš bija jāpatērē, pārlūkojot rezultātu lapas.

Viens no mūsu komandas jautāja: „Kā mēs varētu izveidot ko tādu, ko gribētu lietot arī mana vecmāmiņa?” Rezultātā radās aplikācija, kurā cilvēki vienlaikus var apskatīt simtiem attēlu, atvērt un apskatīt detalizētu informāciju par tiem.  Attēlu lapa satur saites uz saistītajām vienībām un nodrošina iespēju dalīties ar atrādīto saturu sociālajos tīklos Facebook un Pinterest.

Detalizētā skata forma pieprasījumam ’Inro’ Europ.in aplikācijā. Šis ir publiskā domēna attēls 'Inro lotusbloemen en vogel' no Rijks muzeja.

Izaicinājumi

Europeana priekšskates attēliem ir dažādi izmēri, izšķirtspēja un faila lielumi. Viena no problēmām bija, ka dažiem attēliem ir ļoti zema izšķirtspēja to apskatei detalizētā skata formā. Atrādot tikai rezultātus ar pietiekama izmēra attēliem, tika ignorēti pārāk daudzi rezultāti, bet attēlu  palielināšana nedeva vēlamo rezultātu, jo tie sanāca izplūduši un nesniedza labu priekšstatu par oriģinālu. Pašlaik aplikācija atrāda visus rezultātus, bet meklēšanas rezultātu kolonas izmērs ir samazināts līdz 150 pikseļiem, tādējādi samazinot izplūdušos attēlus. Labāka attēlu kvalitāte būtu, ja:

• Europeana būtu pieejami lielāki priekšskates attēli,vai

• aplikācija varētu lielākus, augstākas izšķirtspējas attēlus atrādīt no pašu satura piegādātāju tīmekļa vietnēm (kur to pieļauj digitālo objektu licences).

Mēs gribējām nodrošināt lietotājus ar vienmērīgu rezultātu plūsmu, tajā pašā laikā saglabājot attēlu failu izmērus saprātīgi nelielus mobilajām ierīcēm. Atrādīšanai atbilstošā izmērā mēs izmantojām attēlu pārveidošanas servisu, lai tos pārkonvertētu un saglabātu ātrākai piekļuvei nākamajā reizē.

Metadati un attēlu licencēšana

Europeana ir interesanta tādām aplikācijām, kā Europ.in, jo:

• tajā ir daudz dažāda satura,
• brīvi pieejami un izmantojami metadati.

Metadatu atvērtā izmantošana veido potenciālu jaunu, inovatīvu aplikāciju radīšanai un ir nozīmīgs solis atvērtības virzienā. Tomēr laikā, kad cilvēki no tīmekļvietnēm aizvien vairāk sagaida tieši vizuālu saturu, kas ir acīm tīkamāks nekā teksts, brīvi izmantojami metadati vien varētu nebūt pietiekami. Mūsuprāt, priekšskates attēliem būtu nepieciešamas daudz atvērtākas izmantošanas licences (kas var atšķirties no pašu digitālo objektu licencēm).

Secinājumi

Galvenie Europ.in nākotnes izaicinājumi ir padarīt aplikāciju vēl saistošāku un noderīgāku cilvēkiem viņus interesējošā satura atklāšanā. Daži virzieni pilnveidošanai ir: sākumlapas vizuālā satura papildināšana,  attēlu ielādes ātruma palielināšana, aplikācijas iespēju uzlabošana. Mēs priecāsimies saņemt ierosinājumus Europ.in uzlabošanai uz e-pastu: uldis bojars (at) gmail.com.

Europ.In komanda Rīgas hakatona laikā. Attēli no: Latvijas Nacionālās bibliotēkas

Tehniskā informācija

Europ.in izmanto HTML5, Javascript un JQuery (pārlūka pusē) un PHP programmēšanas valodu (servera pusē).

Izmantotās tehnoloģijas:

* Wookmark JQuery spraudnis meklēšanas rezultātu lapas vizuālajam izkārtojumam
* Fancybox JQuery spraudnis vienības detalizētās skata formas attēlošanai
* HTML5 History API – URI piešķiršanai vienības detalizētajai skata formai

Aplikācijas pirmkods ir pieejams tiešsaistē.

2013. gadā paies 425 gadi, kopš Rīgā tika iekārtota grāmatu spiestuve, kas vienlaikus bija arī pirmais poligrāfijas uzņēmums tagadējās Latvijas teritorijā. Pirmais iespiedējs  Nikolajs Mollīns (arī Nikolauss, Nicolaus Mollinus, Niclas Mollyn, ap 1550/1555 – 1625) no Antverpenes uz Rīgu pārcēlies 1587. vai 1588.gadā (kad nāca klajā pirmie iespiedumi). 1590 viņa spiestuvei izsniegta Polijas karaļa privilēģija, 1591 – iespiedējam – Rīgas rātes iecelšanas raksts.

Grāmatu iespiešana Latvijā aizsākās samērā vēlu – apmēram 120 gadus pēc Gūtenberga izgudrojuma. Domājams, ka 16. gadsimta 80. gadu kalendāra nemieru laikā Mollīns bija Rīgā ieradies pēc rātes aprindu uzaicinājuma,  par ko liecina viņa pirmie izdevumi, kuros atbalstīta rātes puse.

16. gadsimta beigās cik necik nozīmīga Eiropas metropole bez savas grāmatu spiestuves vairs būtu grūti iedomājama. Iespiests vārds bija kļuvis par ikdienas nepieciešamību, un vajadzības pēc tā vairs nebija iespējams (un izdevīgi) apmierināt ar pasūtinājumiem ārzemju tipogrāfijās. Plašākā Rīgas kultūras vēstures kontekstā Mollīna tipogrāfijas nodibināšana vērtējama kā likumsakarīga norise, kas raksturo pilsētas briedumu jaunu, grāmatniecības pavērtu, komunikatīvo attieksmju ieviešanai.

Es atturos vērtēt  to, vai Mollīns bija izcils sava aroda meistars (kaut amata prasmi viņš bija  guvis  arī  vairākus gadus strādājot slavenajā Antverpenes iespiedēju Plantēnu uzņēmumā). Mollīna  iespieddarbos par sevi atgādina gan viņa spiestuves pieticīgais aprīkojums, gan Rīgas rātes pavērtās darbības iespējas, gan tā laika Rīgas intelektuālā gaisotne. Nezinu arī to, vai 1588. – spiestuves dibināšanas gads – un Mollīna – pirmā iespiedēja uzvārds – būtu  jāzina katram Latvijas iedzīvotājam, nakts vidū pamodinātam.  Šobrīd Mollīna sakarā  būtisks ir kas cits –  sabiedrības izglītošanai un kultūras procesam kopumā tik nepieciešamās pagātnes izzināšanas iespējas un pagātnes atgādinājumi, ko sniedz izcilo notikumu apaļie un pusapaļie jubileju gadi. Mana un bibliotēkas kolēģu rūpe, lai  šie atgādinājumi – dažādas ziņas par grāmatniecību, tās vēsturi un  grāmatniekiem – šī un nākamā gada laikā būtu sastopamas arī bibliotēkas mājas lapā.

LNB iecerējusi Rīgas spiestuves dibināšanas 425. gadskārtu   atzīmēt  ar Latvijas grāmatniecības vēsturei veltītām izstādēm, publikācijām, konferenci… Pēc tam, kad bibliotēkā izveidotās „Mollīna darba grupas” iecerēto pasākumu plāns tiks precizēts, stāstīsim ko vairāk par to.

Attēlā:  Beigu lappuse ar izdošanas ziņām grāmatā Orationes tres… [Rigae Livonum: Ex officina typographica Nicolai Mollini, Anno M D XCVII [1597]]. Oriģināls LNB Baltijas centrālajā bibliotēkā.

Ivars Tontegode

Ivars Tontegode

Pats galvenais šajā laikmetā ir atrast identitāti. Ja tev nav valsts, ģimene, tad tev ir ļoti grūti formulēt savu eksistenci. Pat tie, kuri noliedz jebkādu valstisku vai konstitucionālu piederības formu, tomēr mēģina sevi formulēt. Cilvēks var sevi saukt par rietumnieku, eirāzieti, amerikāni, krievu, republikāni, komunistu, pārstāvēt kādu noteiktu seksuālo orientāciju vai subkultūras grupu, piemēram, hipsterus vai hipijus u.c. Tā kā identitāte daudziem ir pat neatgriezeniski pazaudēta, tad nākas nopūlēties to atrodot. Ja tev nav dota identitāte no dzimšanas, tad tev ir ļoti jāmeklē, bet šī meklēšana ir saistīta ar to, ka tu ļoti ciet, jau pie saknes un tu vienkārši lieki tērē laiku un savu dzīvi šīs identitātes meklējumos un tev nekam citam neatliek laika. Meklējumi ir grūti un bieži vien komiski, veselas valstis nespēj atrast savu seju.

Vājas ir tādas tautas, kurām nav tradīciju un vēstures, viņām visu laiku jānodarbojas ar radīšanu, nevis jau esoša kopšanu un pētīšanu. Arī vēstures izdzēšana un interpretācija no varas puses ir padarījusi cilvēkus uz vairākām paaudzēm dezorientētus. Ģimenes un dzimtas, kā institūcijas iznīcināšana ir padarījusi cilvēkus bezjēdzīgus. Dzimta, kas vienmēr ir bijusi cilvēka mugurkauls, vieta, kura atgriezties un smelties spēku tika izjaukta un izklīdināta.

Mēs varam spriedelēt par ģimeņu un bērnu skaitu. Kamēr cilvēki bez savas pagātnes, nākotnes, tagadnes, kausies ar trūkumu un vientulību, neizglītotību un visaptverošu trulumu meklēs savu neeksistējošo identitāti un to neatradis, visi centieni padarīt sabiedrību laimīgu un augošu, izgāzīsies. Mums jāatgādina par sakņu meklēšanu. Tās atrodot, mūs vairs nemaldinās pseidovēstures, pseidonelaimes un pseidoideāli. Mēs esam maz, tas ir jāapzinās un jādzīvo tā. Mēs nevaram izvirzīt prioritātes kvantitātē, bet gan kvalitātē.

Foto: Michael Bierut/Pentagram; book: Istock Photo

R. Šteins uzskata, ka “grāmatas” definīcija būtu jāsaista ar tās izmantošanas, respektīvi, lasīšanas veidu, nevis priekšmetisko formu. Izdevējs ir pārliecināts, ka mūsdienu grāmata ir “lietotājorientēts medijs” (user-driven media) pretstatā 20.gadsimtā un agrāk radītajiem medijiem, kas bija ražotājorientēti un kā tādi mums bija vienkārši jāpieņem.

Pirmie eksperimenti

2006. gadā Grāmatu nākotnes institūts sāka izdot “Tīkla grāmatas” (Networked Books). Pirmā bija austrāliešu izcelsmes pētnieka MakkenzijaVorka (McKenzie Wark) “Spēlētāja teorija” (Gamer Theory). Grāmatas saturs bija dalīts paragrāfos, itin kā virtuālajās kartītēs, katrai varēja pierakstīt komentārus. Sākumā autors atbildēja uz visiem komentāriem, bet vēlāk ļāva lasītāju sarunai ritēt savu gaitu. Šāda veida publicēšana šķita abpusēji daudz glaimojošāka, jo grāmata vairs nebija autora monologs, bet dialogs ar lasītāju. 2008. gadā iznāca Nobela prēmijas laureātes, britu rakstnieces Dorisas Lesingas (Doris Lessing, dz.1919.g.) romāns “Zeltītā piezīmju grāmata”, kur līdzās autores tekstam bija septiņu dažādās pasaules malās dzīvojošu, savstarpēji nepazīstamu sieviešu komentāri. Šo D. Lesingas grāmatu R. Šteins izvēlējās tālab, lai ieinteresētu par to jauno paaudzi. Viņš bija atklājis, ka neviens no darba kolēģiem — prestižu augstskolu absolventiem ar akadēmisku grādu angļu literatūrā — šo romānu nebija lasījis. Viņam iešāvies prātā — varbūt dažādu paaudžu sieviešu komentāri līdzās autores tekstam kolēģus pamudinās iepazīt brīnišķīgo daiļdarbu? “Tīkla grāmatas” tiek publicētas Grāmatu nākotnes institūtā veidotajā atvērtā koda programmatūrā CommentPress.

Tīkla grāmatas izmēģina arī bibliotēkas

Tāpat kā savulaik pirmā tipogrāfa J. Gūtenberga mācekļi izplatīja grāmatiespiešanas mākslu visā pasaulē, tā mūsdienās Grāmatas nākotnes institūta līdzstrādnieki nes tālāk “Tīkla grāmatas” ideju, patstāvīgi pilnveidodami jaunā medija vizuālo veidolu un funkcionalitāti Zīmīgi, ka “Tīkla grāmatas” formātu izmēģina arī bibliotēkas. Piemēram, Ņujorkas Publiskā bibliotēka 2010. gadā laida klajā Voltēra (Voltaire, īst.v. Marī Fransuā Aruē, 1674–1778) filozofiskā stāsta “Kandids” pirmizdevuma (1759) angļu valodā tīkloto versiju “Kandids 2.0” (Candide 2.0). Tā bija vairāku interaktīvu un tradicionālu resursu kompleksa “Kandidam 250: skandāls un panākumi” sastāvdaļa, kas lasītāju komentāriem bija atvērta no 2010. gada februāra līdz aprīlim. Līdzīgi kā Grāmatu Nākotnes institūta “Zeltītās piezīmju grāmatas” izdevumā, arī šim daiļdarbam pirmos komentārus sniedza izdevēja izvēlētas personas, kas tika nodēvētas par “daiļdārzniekiem”. Angažēto komentētāju — sešu lielisku angļu, franču valodas un literatūras zinātāju — uzdevums bija “iesēt sēklu” auglīgām lasītāju diskusijām. Nepilnu trīs mēnešu laikā “Kandidu 2.0” komentēja 63 lasītāji, atstādami 226 piezīmes. Vai tas ir daudz? Manuprāt, slavena daiļdarba publicējums inovatīvā formā būtu pelnījis krietni lielāku atsaucību. Iespējams, to kavēja “daiļdārznieku” iesētais izsmalcinātais diskusiju gars, kas tā vien vijās ap Apgaismības laikmeta, tulkojuma, 18.gadsimta angļu valodas niansēm. Iespējams, vienkāršākam lasītājam likās nepiedienīgi iespraukties tik augsta līmeņa ekspertu debatēs.

“Tīkla grāmata” ― autoru un lasītāju pulcēšanās vieta

R.Šteins uzskata, ka grāmata ir vieta, kur sapulcējas lasītāji un dažkārt arī autori. Tās jaunais socializētais formāts ietekmē autoru darba stilu: vieni iegūst vielu nākamajiem sacerējumiem, citi — kopā ar lasītājiem diskutē par atsevišķiem tematiem. “Pieņemsim, Jūs rakstāt kādu darbu, piemēram, par [Baraku] Obamu un tā vietā, lai publicētu to kopumā, jūs izdodat atsevišķas daļas. Lasītāji par katru maksā nelielu summu, nevis iztērē uzreiz kaudzi naudas par veselu darbu.” Šāda veida rakstīšana vairāk atgādina blogošanu vai jaunradīto darbu publicēšanu sociālajā izklaides vietnē MySpace un, šķiet, ir pa prātam jaunajai paaudzei. Turklāt autors savu publikāciju var labot un papildināt teju bezgalīgi bez īpaša finanšu ieguldījuma.

R.Šteins izdala vairākas “sociālās grāmatas” lasīšanas priekšrocības. Pirmā — sarunas ar zināmiem lasītājiem “lappušu malās”. Otrā — piekļuve nepazīstamu ļaužu komentāriem. Lasītāji var komentēt autora tekstu, pārvietot jau izceltos citātus, komentēt citu komentārus, tvītot vai komunicēt sociālajā tīklā Facebook. Lasītājam ir iespēja aplūkot visu komentāru sarakstu, “izkonspektēt” no tiem svarīgāko. R. Šteins domā, ka šādas iespējas atvieglo grāmatas satura apguvi, sevišķi, ja tai ir arī uzziņu aparāts. Un visbeidzot, sociālā grāmata sniedz iespēju nepastarpināti komunicēt ar darba autoru un, iesaistīt viņu savu domubiedru grupā. Lasītājiem atkal būs izredzes gūt “pēkšņus atklājumus“, kas daudziem, šķita, izsīks līdz ar iespieddarbu izmantojamības samazināšanos. “.““Tīkla” grāmata izlīdzina autoru un lasītāju hierarhiju, kas valdīja iespieddarbu pasaulē”, uzskata R.Šteins.

Tāpat kā citiem medijiem, arī „Tīkla grāmatai” būs jāatrod sava niša lielajā mediju korī. Man šķiet, ka “Tīkla” grāmatas formāts negūs apjomīgu daiļdarbu, piemēram, romānu, lasītāju piekrišanu. Teksta sadalījums sīkās vienības varētu traucēt gūt klātbūtnes efektu, līdzpārdzīvojumu, sekojot galveno varoņu dzīves gaitām. Taču šāds formāts ir kā radīts zinātniskajai nozaru literatūrai, kuras lasītājam nākas vairākkārtīgi iedziļināties vienā un tajā pašā tekstā. Turklāt citu ļaužu  komentāri vai paša autora paskaidrojumi varētu atvieglot informācijas saprašanu, padarīt ērtākas un konstruktīvākas speciālistu diskusijas. Manā skatījumā šāds formāts ir teju ideāls arī faksimilizdevumiem ar plašiem komentāriem. Tipogrāfiski pavairotās versijas lasītājs bieži spiests šķirstīt grāmatu, lai sameklētu papildinformāciju iespieddarba beigās. Savukārt komentāri vai atsauces oriģinālteksta lappusēs “izraibina” un sadrumstalo informācijas plūsmu un apgrūtina teksta uztveri. “Tīkla” grāmatas sociālais raksturs un plašā funkcionalitāte slēpt sevī lielu lasīšanas veicināšanā potenciālu, pievēršot šai nodarbei tos, kurus atbaida milzīgi un biezi konvolūti. “Tīkla” grāmatai ir vēl kāda priekšrocība — autors to var vairākkārtīgi labot un papildināt, taču jāatzīst, ka “tīkla” grāmatu formāts prasa lielāku autoru meistarību — viņiem jāiemācās izteikties koncentrēti, skaidri un saturīgi, lai lasītājiem nezustu vēlme iepazīt publikāciju kopumā.

Vai Latvijas Nacionālā bibliotēkai arī nevajadzētu izmēģināt jauno grāmatas veidu? Tas gan prasa papildus intelektuālo ieguldījumu, toties praktiski veicina vārda brīvību un ļauj ietaupīt uz tipogrāfiskas pavairošanas rēķina.

Rakstā izmantotā informācija
Moyer, Steve. What IF? [tiešsaiste]. National Endowment for the Humanities. Humanities, July/August 2009, Volume 30, Number 4.

Sigma V. Datoru vēstures muzeja attēls.

Ilgu laiku Gūtenberga projekts tikai ierindots starp nozīmīgākajām elektronisko resursu krātuvēm: tagad tās apjoms ir uzskatāms par nelielu, un viennozīmīgi tas ir arī daudz mazāks, nekā Hārts bija cerējis. Salīdzinājumam Google Books šobrīd piedāvā vairāk par 3 milj. par brīvu pārlūkojamu grāmatu un gatavojas digitalizēt arī visas pārējās (saskaņā ar Googleaprēķiniem pavisam to ir 129 864 880 - skat. datus).

Hārts paredzēja arī, ka e-grāmatas nākotnē nebūs nepieciešams izdrukāt, lai paņemtu līdzi – katram skolēnam somā būs ierīce, kurā būs iespējams lejuplādēt Gūtenberga projekta grāmatas. Diemžēl nākas atzīt, ka, lai gan lasītāju rīcībā šobrīd patiešām ir dažnedažādas lasīšanas ierīces, priekšroka tiek dota pavisam citiem un arī citādiem elektroniskiem resursiem.

Gūtenberga projekts lielā mērā joprojām asociējas tieši ar to e-grāmatas skata formātu, kas ilgu laiku lika skeptiķiem apgalvot, ka elektroniskas grāmatas nekad neaizstās drukātās, jo lasīt ekrānā ir ļoti neērti un nogurdinoši. Pats projekta mājas lapas noformējums ir tik “nepietiekami vizuāls” un tik “neharmonizēts” ar pārējo – progresīvo – internetu, ka rada vēlēšanos nekavējoties atgriezties www.amazon.com krāsainajā burziņā, doties uz Europeanu un mēģināt saprast, ko iesākt ar visiem šiem kultūras gabaliņiem, vai gluži vienkārši meklēt mierinājumu ērtā klubkrēslā ar īstu grāmatu rokās.

Hārts uzskatīja, ka e-grāmatas aizsāks jaunu kultūras revolūciju, kas līdzināsies Gūtenberga izgudrojuma izraisītajai. Viņš kritizēja grāmatu izdevējus par to, ka kopš XX gs. vidus pilnīgi nepamatoti tik ļoti kāpinājuši grāmatu cenas, ka cilvēki vairs nevar atļauties tās lasīt. Saskaņā ar Hārta aplēsēm, lai uzbūvētu vienu tipisku ASV bibliotēku, kurā ir 30 000 grāmatu, nepieciešami divarpus miljoni dolāru, un vēl 150 000, lai uzturētu visu šo bagātību plauktos. Turpretī 30 000 grāmatu digitālā bibliotēka izmaksājot vien 100 dolāru – jo tieši tik dārgi (2007. g.) maksā atbilstoša apjoma datu nesēji.

Daļa no patiesības par to, kāpēc vajadzīga bibliotēkas māja

Tātad kāpēc nevarētu to visu vienkārši salikt internetā? Vēl pirms dažiem gadiem tas nudien šķita vienkāršāk. Ekscentriskais Hārts neuzskatīja par vajadzīgu savā tāmē ieskaitīt, cik viņam un brīvprātīgajiem palīgiem personiski izmaksā lappušu tūkstošu pāršķiršana. Tas viss tobrīd nebija būtiski, jo galvenais taču pēc iespējas ātrāk “to visu” kaut kā iedabūt uz serveriem, pēc tam jau skaidrs, kas – brīvība, intelektuālā revolūcija, jauns laikmets.

Kas tad ietilpst „visā”, kas ir bibliotēkas krājumā? Viena lieta ir jaunās datubāzes, ko bibliotēka abonē, un jaunās ārzemju grāmatas, kas pastāvīgi tiek iepirktas. Pavisam cits jautājums ir par to, ko darīt ar bibliotēkas vēsturiskajām kolekcijām – grāmatām, avīzēm, žurnāliem, notīm, rokrakstiem, plakātiem, fotogrāfijām, partiju programmām, teātra izrāžu programmām, alus pudeļu etiķetēm un citiem svarīgiem sīkumiem. Skaidrs, ka Latvijai nav jādigitalizē grāmatas vācu un angļu valodā – mūsu galvenais uzdevums ir “pārkopēt” to, kas sarakstīts latviešu valodā pirms digitālās ēras sākuma.

Šobrīd ir redzams, ka bibliotēkas ciparošana nozīmē nevis tūlītēju līdzekļu ietaupījumu, bet pamatīgas papildu izmaksas. Pagaidām nav pamata cerēt arī, ka digitalizācija ļaus ievērojami ietaupīt ilgtermiņā, respektīvi, arī pēc tam, kad digitālā bibliotēka jau ir izveidota, to nepieciešams uzturēt. Pastāvīgi nolietojas un noveco gan tehnika, gan datu glabāšanas formāti, un kolekciju attīstīšanai nepieciešams pietiekami kvalificēti speciālisti. Tipiska digitālo projektu problēma ir to kampaņu raksturs: tiek izveidota neliela tematiska kolekcija, ko nākotnē plānots paplašināt, piesaistot arī citu bibliotēku, arhīvu un muzeju materiālu, taču, projektam beidzoties, vairs nav, kas to aktīvi turpinātu, jo naudas plūsma ir izsīkusi, un projekta veidotāji jau ir aizņemti ar nākamajiem darbiem.

Vai taupības nolūkā nevarētu vismaz atteikties no bibliotēkas mājas, serverus un datoriķus izvietojot kaut kur ārpilsētā? Šķiet, ka pagaidām tas nav risinājums, jo pārskatāmā nākotnē ārpus bibliotēkas brīvi šobrīd ir un būs pieejams tikai tas latviešu grāmatu un laikrakstu digitālais saturs, ko neaizsargā autortiesības (pagājuši 70 gadi kopš autora nāves). Pārējais – vai nu bibliotēkas iekštīklā (tas nozīmē –  arī visās pārējās Latvijas bibliotēkās), vai par maksu.

Lai arī šis pēdējais – nelielās maksas variants – šķiet ļoti daudzsološs, pagaidām vēl ir ļoti daudz neskaidrību par to, kā šo maksu aprēķināt un kurš šo naudas plūsmu pārvaldīs. Turklāt Bibliotēku likums paredz, ka valsts un pašvaldību bibliotēkām jānodrošina, ka lietotāja apkalpošana un informācijas sistēmu izmantošana ir bez maksas. Lai cik daudz būtu to lietotāju, kuriem ērtāk šķitīs samaksāt, nevis doties uz bibliotēku, ir nepieciešams nodrošināt, lai samaksa nevar kļūt par šķērsli informācijas iegūšanai.

Naudas lietas

Cik tad īsti maksā bibliotēkas pārkopēšana e-formātā jeb digitalizācija? Eiropas Komisijas izveidota darba grupa 2010. g. aprēķināja, ka visu Eiropas skaņu ierakstu digitalizēšana maksātu tikpat, cik maksā 100 km gara automaģistrāles posma izbūve, proti, 750 milj. eiro. Par 100 km automaģistrāles varētu digitalizēt 16% visu Eiropas grāmatu vai 40% no visām vēsturiskajām fotogrāfijām. Respektīvi, atkarībā no izvēlētā ciparošanas modeļa, Eiropas bibliotēku digitalizācija varētu izmaksāt 16.7 – 23.67 miljardus eiro.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šobrīd tiek īstenota Digitālās bibliotēkas 2. kārta: līdz 2012. g. vidum plānots digitalizēt 2.3 milj. avīžu/žurnālu lappušu un ap 1 milj. grāmatu lappušu. Kopējās projekta izmaksas ir ap 2,8 milj. latu (85% ERAF finansējums, 15% valsts līdzfinansējums). (Sīkāk par līdzekļu izlietojumu var izlasīt šeit.) Salīdzinājumam apmēram tikpat lielu naudas summu izmaksā asfalta segas rekonstrukcijas būvdarbi 4.22 km garumā (autoceļa A5 Rīgas apvedceļš Salaspils-Babīte). Šobrīd LNB, LETA un Lattelecom izmantotajā risinājumā vienas laikraksta lappuses mehāniska ieskenēšana un sagatavošana (segmentēšana, apstrāde, lai teksts būtu meklējams un kopējams) izmaksā ap 40 santīmu.

Mēģinot atbildēt uz jautājumu, cik īsti maksā digitalizācija, nav iespējams sniegt īsu atbildi, jo izmaksas būs ļoti atšķirīgas, atkarībā no tā, kāda veida materiāli tiks digitalizēti (teksti, attēli, priekšmeti, audio un video ieraksti, cik veci – vai būs nepieciešama restaurācija utt.), kā arī no tā, ko ar šiem digitālajiem objektiem pēc tam būs iespējams paveikt – kādi atrādīšanas rīki tiks izmantoti, kāda būs attēlu kvalitāte, meklēšanas iespējas, saistījumi ar citām datubāzēm, cik ērti izmantojama un estētiski skaisti noformēta būs lietotāju saskarne, vai objekti būs vienkārši apskatāmi, kopējami, vai arī tiks nodrošināta atgriezeniskā saite ar lietotāju utt.

Kā joko Collections Trust un Europeana CCPA vadītājs Niks Pūls (Nick Poole), ir vienkārši “ciparošana”, un ir “skaistciparošana” (beautiful digitisation). Ātrākas, lētākas un vienkāršākas digitalizēšanas procesā iegūstam funkcionālu fiziskā materiāla surogātu, vienkāršotu objekta reprezentāciju, savukārt kvalitatīva digitalizācija rada izstrādājumus, kuri ir ne vien plašāk un ērtāk izmantojami, bet kam pašiem par sevi piemīt papildu estētiska un informatīva vērtība.

Vēl šis tas par to, kāpēc vajadzīga skaistciparošana

Neapšaubāmi, jo nozīmīgāki ir dažādi digitalizējama objekta materiālie aspekti (piem., faktūra, vizuāli efekti, komplicēta skaņas struktūra, smarža utt.), jo nepilnīgāka būs digitālā kopija. Šķiet, šajā ziņā, salīdzinot ar priekšmetiem, skaņu ierakstiem un attēliem, vismazāk cieš tieši teksti, jo, ja vien runa nav par seniem dokumentiem un manuskriptiem, digitāls grāmatas lappuses attēls saturiski ir pilnvērtīgs.

Humanitāro zinātņu pētnieki sūdzas, piemēram, ka vesela paaudze izaug ar maldīgiem priekšstatiem par da Vinči mākslu, jo pikselētais kadrs, kas ik dienas tiek atrādīts mākslas studiju auditorijās, nekādi nespēj atveidot gaismas un ēnu spēli da Vinči gleznās. Taču digitalizācija var būt kas vairāk par parastu ieskenēšanu. Arī augstas izšķirtspējas digitāli attēli nekad nebūs identiskas mākslas darbu kopijas, tomēr tos iespējams dažādi izmantot. Piemēram, lai ieraudzītu to, kas ar acīm nav saskatāms: attēlu iespējams palielināt vai samazināt, pētīt trīsdimensiju attēla slāņus, statistiski analizēt un salīdzināt ar citiem attēliem. Attēli var palīdzēt arī fiksēt vēsturiskas izmaiņas. Neviens mākslas priekšmets nav mūžam nemainīgs – mākslasdarbi var tikt restaurēti vai sabojāti, un galu galā, ja tos īpaši neaizsargā, tie satumst, izbalē vai citādi mainās gaismas un mitruma ietekmē. Kvalitatīvi attēli ļauj analizēt šīs transformācijas.

Viena no daudzsološākajām digitālo materiālu izmantošanas papildiespējām neapšaubāmi ir iespēja objektus arvien papildināt ar jaunu informāciju un savstarpēji sasaistīt. Europeana izmēģinājuma versijā šobrīd piedāvā iespēju veidot video objektu anotācijas: piemēram, digitālā bibliotēkā ir video materiāls, par kuru sākotnēji ir dota tikai ļoti vispārīga pamatinformācija. Lietotājs var identificēt jebkuru video redzamo vietu, ēku vai personu un pievienot sīkāku informāciju, kas būs redzama turpmākajiem materiāla skatītājiem, kā arī ļaus materiālu sameklēt pēc jauniem atslēgvārdiem.

Ļoti intriģējošs digitālu attēlu izmantošanas iespēju piemērs ir karšu ģeoreferencēšana. Pateicoties dažādiem tiešsaistes karšu projektiem esam jau pieraduši, ka digitālās kartēs iespējams pievienot informāciju par konkrētām vietām, kartes interaktīvi izmantot, piemēram, veidojot personiskus ceļojumu maršrutus utt. Kultūras mantojuma kontekstā ne mazāk saistoša ir arī iespēja ģeoreferencēt vēsturiskās kartes – savietot tās ar citām vēsturiskām un mūsdienu kartēm, pievienot papildinformāciju, atsauces un saites uz citiem resursiem u.c., tādējādi uz atsevišķas kartes pamatnes konstruējot daudzslāņainu informācijas resursu.

Pēc kā tas sāk izskatīties

Digitalizācijas stratēģijas izvēle vienmēr ir kompromiss starp tehniskajām iespējām, vajadzībām un izmaksām. Katrā ziņā, šķiet, šobrīd vairs nav atpakaļceļa pie lētās un vienkāršās ciparošanas. Pirms dažiem gadiem bija daudz entuziastu, kas vienkārši skenēja grāmatas un izvietoja tiešsaistē nelielas kolekcijas. Latvijas kontekstā kā īpaši precedentu privāto iniciatīvu vidū jāmin projekts www.e-biblioteka.lv, kurā, sadarbojoties ar bibliotēkām un arhīviem, pirmo reizi vienkopus tika piedāvāta tik plaša digitālu materiālu kolekcija, kas patiešām atgādināja digitālu bibliotēku, nevis stihisku tekstu kaudzi. E-bibliotēkas dienu un nedienu analīzei varētu veltīt veselu opusu, taču īsā versija varētu būt  – Latvijā “par agru”. Šobrīd e-bibliotēka uz nezināmu laiku ir slēgta, bet, tās iedvesmoti, cilvēki ar labiem nodomiem atkal tiešsaistē piedāvā “grāmatas par brīvu”, protestējot pret netaisno pasaules iekārtu.

Tomēr šādas iniciatīvas bez patiesi liela vēriena kļūst arvien neaktuālākas, jo pašdarbību pamazām aizstāj lielie spēlētāji – biznesa korporācijas un atmiņas institūciju (arhīvu, muzeju, bibliotēku) apvienības, kas milzīgu datu apjomu var piedāvāt vienkopus un strukturētākā formā. Sacensība par to, kuram īsākā laikā būs vairāk noskenētu lappušu, vairs nav vienīgais aktuālais jautājums – vienlīdz svarīgi ir apvienot daudzās izkaisītās kolekcijas pievilcīgos, lietotājam draudzīgos resursu agregatoros un, tā kā digitalizācija tomēr nav par velti, pieskatīt, lai vairāki digitalizētāji vienlaikus neskenē vienas un tās pašas grāmatas. Latvijas digitālo resursu agregatori pagaidām ir izstrādes stadijā, taču gan Latvijas muzeji, gan bibliotēkas ar vairākām kolekcijām piedalās Eiropas “informācijas pārizmantošanas ekosistēmā” – Eiropas kultūras mantojuma institūciju portālā Europeana (skat., piem., Europeana Travel).

Vērojot jaunās industrijas aprises, ir skaidrs, ka universālas bezmaksas bibliotēkas utopija visticamāk neīstenosies nekad. Kamēr autortiesību kalna pakājē rosās pirāti, atvērtā koda entuziasti, kā arī autori, kuriem nav iebildumu, ka viņu darbus bez maksas var izlasīt tiešsaistē, un uzņēmēji, kas veido jaunus produktus, izmantojot ar autortiesībām neaizsargātos resursus, internetā ar plašu vērienu saimnieko kapitālisms, un kļūst mazliet neomulīgi, iedomājoties par to, kas notiktu, ja gadījumā kāds no milzīgajiem apvienotās informācijas gigantiskajiem gabaliem nonāktu ļauna un mantkārīga ģēnija nagos.

Taču jau tagad ir skaidrs, ka šī jaunā pasaule – “ekosistēma” – izskatās citādi, nekā mēs sākumā bijām iztēlojušies. Nav zināms, vai piepildīsies draudi, ka nākamā paaudze pratīs lasīt tikai tabulāri. Toties ir skaidri redzams, ka tiks lasīti vai aplūkoti arī tie teksti un objekti, līdz kuriem agrāk nonāca vienīgi pašaizliedzīgākie pētnieki. Tradicionāli krēslainā un putekļainā vēstures pētnieku vide tiek transformēta par stāstiem, kas domāti, lai personīgi uzrunātu ikvienu. Savulaik televīzija jau parādīja, kā politiku, vēsturi, zooloģiju, kosmosa izpēti un celtniecību – praktiski jebko – iespējams pārvērst par informatīvu izklaidi. Šobrīd izklaidei ir iespēja kļūt tik zinātniski pētnieciskai kā nekad iepriekš. Aptaujā 73% Europeanasapmeklētāju apliecināja, ka iegriezušies portālā ne darba, studiju vai pētniecības, bet personiskas intereses pēc. Respektīvi, personiskas intereses pēc iegriezās, piemēram, Ebreju muzejā Londonā un tūlīt pēc tam Polijas Zinātņu akadēmijā.

Valdis Celms. Plakāts ".. būšu skolotāja!". 1975. LNB plakātu kolekcija.

Kad visi ir sapratuši, ka visu tāpat nevarēs izlasīt…

Digitalizācijas aizsāktā inventarizācija atmiņas institūciju kolekcijās pavisam jaunā gaismā ļauj apsvērt, ko tad mēs uzskatām par pietiekami vērtīgu, lai saglabātu. Europeanas pētnieki, mēģinot noskaidrot, cik daudz Eiropā ir potenciāli digitalizējama materiāla, saskārās ar nojēgumu – “nav pietiekami vērtīgs, lai digitalizētu”. Ko nozīmē – nav pietiekami vērtīgs? Vai nepietiekami vērtīgs ir pietiekami vērtīgs, lai turpinātu to glabāt plauktā? Paradoksālā kārtā par vienīgi margināli un šauri vēsturiski nozīmīgiem nereti gribas atzīt citos laikmetos tapušus zinātniskus un filosofiskus sacerējumus, savukārt par īstu pērli kļūst saldējuma papīrīšu kolekcija.

Saldējuma etiķetes pavisam nesen LNB uzdāvināja Ilze Sperga, un izrādījās, ka savulaik bibliotēkai piederējuši arī konfekšu papīrīši, taču tie norakstīti kā nevērtīgi.

Kas tur tāds īpašs tiem saldējuma papīrīšiem? Kāda pāris desmitu vienību liela kolekcija arī varbūt nav nekā izmantojama. Taču iedomājieties, ja varētu savākt pilnīgi visas Latvijas saldējuma etiķetes un identificēt, kurā laikā šis saldējums ražots, kurā piena kombinātā, kāds bijis saldējuma sastāvs – tā būtu reizē veselas ražošanas nozares un iesaiņojuma dizaina vēsture. Un šajā gadījumā īpaši pievilcīgs šķiet nevis fakts, ka šāda kolekcija būtu „plaši pieejama”, bet tas, ka to veidotu daudzi. Patiesi, šāds, F. Bēkona vārdiem sakot, bites ceļš paver apbrīnojamas iespējas kultūras mantojuma ainavu veidot tik bagātīgu kā vēl nekad.

Neskaidrs paliek tikai jautājums, kur tieši beidzas „kultūras mantojums” un sākas ikdiena, kuras sistematizēšana mūs pagaidām neinteresē. Varbūt jau laikus vajadzētu sākt kolekcionēt, piemēram, kāzu fotogrāfijas no www.draugiem.lv? Pēc 50 gadiem tās taču būs kļuvušas par fascinējošu pagātnes liecību!

Patiesi, noteikti gribētos nodzīvot vēl vismaz 50 gadus, lai uzzinātu, vai iespējams, ka cilvēkiem vēl būs saglabājusies vēlēšanās fotografēties.

Kāzas 1920.-30. gados Polijā. Materiāls no Polijas Zinātņu akadēmijas Institūta (ISPAN). Europeana tiešsaistes izstāde "Kāzas Austrumeiropā".

Raksta pirmpublicējums portālā Satori.lv.

Daudzus gadu desmitus bibliotēka dzīvoja uz kartīšu katalogiem. Katrai grāmatai, laikrakstam, skaņu platei vai attēlam bija sava kartīte (iedomājieties, cik daudz kartīšu vajag 4 miljoni vienību lielam bibliotēkas krājumam!). Taču 20. gadsimta deviņdesmitajos sākās interneta ēra, kas visu sagrieza kājām gaisā. Tā, protams, bija attīstība pozitīvajā virzienā, taču vienlaikus nesa līdzi arī milzum daudz neskaidrību un problēmu, ņemot vērā nacionālās bibliotēkas krājuma apmērus. Bija jāsāk domāt – kā visu to informāciju, kas ir uz kartītēm, pārvērst elektroniskā formā un padarīt izmantojamu.

Foto - Ligita Ieviņa

Elektronisko katalogu sākām veidot 1995. gadā, taču toreiz sistēma vēl neļāva atrādīt ievadītos datus tādā formā, lai lietotāji tos varētu izmantot. Tāpēc bija paralēli jāveido arī kartīšu katalogi, kurus beidzām veidot tikai 2000. gadā, kad LNB un citas  Latvijas valsts nozīmes  bibliotēkas pārgāja uz ALEPH bibliotēku informācijas sistēmu (tā joprojām ir pamatā LNB elektroniskajam un arī Valsts nozīmes kopkatalogam).

Savukārt 2005. gadā, sākot  esošo LNB kartīšu katalogu pārveidošanu elektroniskā  formā jeb digitalizēšanu, mēs secinājām, ka bibliotēkas krājumos iekļautais milzīgais  resursu  apjoms, prasīs ļoti daudz laika, darba un līdzekļu, lai pilnīgi visi kartīšu katalogi tiktu digitalizēti vienā piegājienā. Bija  jāizvēlas prioritātes – ko digitalizāt vispirms un kas var pagaidīt. Un mēs definējām šādas prioritātes:

1) literatūra, kas LNB jaunā ēkā būs brīvā pieejā (katrs pats varēs pieiet pie plaukta un sameklēt vajadzīgo grāmatu)

2) Latvijā izdotie resursi.

Definējuši prioritātes, šo izdevumu bibliogrāfisko aprakstu konvertēšanu elektroniskajā katalogā mēs sākām 2007. gadā.

Šobrīd var teikt, ka LNB  elektroniskajā katalogā  ir iekļauti visu to resursu  (izņemot rokrakstu, seniespiedumu un atsevišķu sīkdarbu un attēlizdevumu veidu) bibliogrāfiskie apraksti latviešu valodā un svešvalodās, kas bibliotēkas krājumā  ienākuši, sākot no 1994. gada. Bibliogrāfiskie apraksti krievu valodā – no 2000. gada. Elektroniskais katalogs visu laiku tiek papildināts ar biežāk pieprasīto agrākajos gados saņemto izdevumu bibliogrāfiskajiem aprakstiem visās valodās. Tāpat arī atrodami visi apraksti izdevumiem latviešu valodā, kuru autori vai nosaukumi sākas ar alfabēta burtu A līdz burtam K (ieskaitot). Arī LNB jaunajā ēkā brīvpieejā  plānoto izdevumu aprakstu  lielākā daļa ir jau atrodami elektroniskajā katalogā. Turpinām  strādāt, neskatoties uz krasi ierobežotiem resursiem  un samazināto darba laiku (strādājam tikai 4 dienas nedēļā) un ceram, ka līdz tam, kad pārcelsimies uz jauno ēku, šis uzdevums būs pabeigts.

Vienlaicīgi ar šīm prioritātēm sākām arī bibliotēkas  alfabētiskā kartīšu kataloga atsevišķu daļu skenēšanu. Pašlaik pieejami:

Grāmatu krievu valodā alfabētiskais katalogs (1800-2000 )

Nošu alfabētiskais katalogs (līdz 2008).

Tuvākajā laikā sāksim skenēt Grāmatu angļu valodā alfabētisko katalogu un plānojam uzsākt arī Grāmatu franču valodā un vācu valodā alfabētisko katalogu skenēšanu.

Ceram, ka līdz darba sākšanai LNB jaunajā ēkā lietotājiem būs pieejami internetā arī visi skenētie bibliotēkas publiskie alfabētiskie katalogi, kuros ar tīmekļa lietojumprogrammas palīdzību būs iespējams pārlūkot un meklēt kataloga informāciju.

Vēl tikai mazliet jāpaciešas un daļu izdevumu joprojām jāmeklē  kartīšu katalogā, lai gan mēs intensīvi strādājam, lai šo situāciju uzlabotu .