Saldējuma stāsti

3. June, 2011, autors: Signe Valtiņa 

Konkursa centrālā tēma ir “saldējums” un to rīkojam sadarbībā ar Jāņa Rozes grāmatnīcu un Ideju Forumu saistībā ar to, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir uzdāvināta saldējuma etiķešu kolekcija. Izteiksmes forma – teksts. Rakstiet par visu, kas Jums jebkādā veidā saistās ar saldējumu – pasakas, prozu, dzeju, atmiņas, dokumentālu hroniku, zinātnisko fantastiku.  Katram taču ir kāds saldējuma stāsts – iepazīšanās pie saldējuma kioska, saldējumu ēšanas tehnikas un triki, mīļākais saldējums, negaršīgākais saldējums utt. Teksts jāiesniedz *.doc formātā, teksta garums nedrīkst pārsniegt 6 000 zīmju (ar atstarpēm). Garšīgākā un radošākā darba autors saņems dāvanu karti no Jāņa Rozes grāmatnīcas, lai iegādātos jau sen kārotas grāmatas vai kādas citas jaukas un noderīga slietas. Balvā būs arī kāds saldumu no pasākuma organizatoriem.

Gaidām Jūsu darbus līdz šā gada 13. jūnijam plkst. 23.59. Pieteikumus sūtiet uz adresi pr@lnb.lv līdz šā gada 12. jūnijam plkst. 23.59, vēstules temats: Konkurss.

IESŪTĪTIE DARBI

1. stāsts
Ko darīt, ja saldējums nav tavs draugs

Autors: Lūcija Strauta

Ziniet, man ir superīgs, košs krekliņš, uz kura attēlots saldējums (kā jau pieņemts – konusa vafelīte un trīs dažādas krāsas bumbas), papildus arī pierakstīts – nevērīgi lasot – „ice-cream”, taču īstenībā – „ice queen”, ko pamanīju krietni vēlāk. Šis ir mans vasaras Nr.1 hīts (tā to dēvē populārākajā daiļā dzimuma dzīvesstila žurnālā, ko lasa un iekāro miljoniem sieviešu visā pasaulē!!).

Krekliņu atradu kādā humpalu bodītē, kur 10 metru garumā tie cits pie cita cieši sakabināti. Ir jābūt neizmērojamai pacietībai, lai apskatītu katru maiku, vai arī – jābūt neticamai veiksmei, lai nejauši uzdurtos kaut kam patiešām velkamam. Dēvēsim to par veiksmi, ka es uz pirmo šo krekliņu atradu!

Ja pūpoli un trusis mūsdienās asociējas ar Lieldienām, tad saldējums simbolizē vasaru (tiesa – prasmīgi pielietots saldējums var būt visnotaļ erotisks un divvientulību veicinošs). Savukārt vasara sastāv no:

izklaides, priekiem, jautrības;

piedzīvojumiem un ceļojumiem;

saules, karstuma un PLUDMALES.

Uzsvars uz „pludmales”. Tātad – pludmales sezonā jābūt savā vislabākajā formā, un ne visi drīkst atļauties baudīt veldzējošu saldējumu vai tā kokteili pēc sirds patikas. Diemžēl es arī nevaru.

Un šeit mēs atgriežamies pie manas maiciņas, kas ir šī stāsta galvenā atslēga (es šo diezgan nevēlamo aizguvumu lietoju sieviešu dzimtē, taču nācās dzirdēt kādu pārdevēju sakām „maiciņš”, kas, manuprāt, izklausās visnotaļ amizanti). Saldējums patiešām nenoliedzami, neapstrīdami, neapgāžami ir vasaras sastāvdaļa, taču aukstā deserta kalorijas vai alerģiju izraisošās sastāvdaļas dažiem nelaimīgajiem to padara par aizliegtu augli, kas var radīt nelielu tukšuma sajūtu vasarā – tā ir problēma!

Tā kā problēmu risināšana prasa galvu kūpošu prātošanu, un es vienmēr cenšos problēmas risināt, lūk, ko esmu izdomājusi:

ja nedrīksti ēst saldējumu – valkā to!

2. stāsts
Brīnumainā saldumu valstība
Autors: Eduards Kusins, 13 gadi

Reiz dzīvoja mazs puika, kuru sauca par Augustu Bērziņu. Viņš mācījās 3.klasē. Augusts mācījās ļoti labi, bet viņam nebija daudz draugu. Tāpēc viņš bieži staigāja viens pats un visu ko izdomāja.

Kādā karstā dienā Augusts pārnāca no skolas, un viņam bija ļoti karsti, tāpēc viņš nopirka saldējumu. Kad viņš attaisīja paciņu, pēkšņi kāda balss spiedza:

– Neēd mani! Es tevi aizvedīšu uz Saldumu valstību!

– Labi, – pārsteigtais Augusts atbildēja. Tad piepeši viņš pacēlās gaisā un nokļuva Saldumu valstībā. Tur viss bija tikai un vienīgi no saldumiem.

Augusts pajautāja saldējumam:

– No kā jūs pārtiekat?

– No saldumiem protams, – tas atbildēja.

Augusts skatījās apkārt – tik pārsteidzoši viss izskatījās! Viss no kaut kā garšīga – šokolādes, cepumu, vafeļu mājas – gan mazas būdiņas, gan ar daudziem stāviem. Tilti no karameles, upē ūdens vietā limonāde. Mašīnām riteņu vietā zefīri, pašas no lakricas un gotiņu konfektēm. Pat lielais karuselis no krāsainiem „Čupa-čups”.

– Cik te viss izskatās garšīgi! – iesaucās Augusts.

– Protams, jo mēs taču dzīvojam vienīgajā Saldumu valstībā! – lepni atbildēja saldējums.

– Bet vai mēs varētu pastaigāties pa Saldumu valstību? – jautāja Augusts.

– Jā, varam gan, bet mēs aizmirsām iepazīties! Mani sauc Raibiņš – saldējums teica.

– Un mani sauc Augusts.

Tad no visām mājām nāca ārā visādi saldumi, bet izskatījās kā cilvēki. Visi viņu sveicināja.

– Cik jūs te vispār dzīvojat? – gribēja zināt Augusts.

– Aptuveni desmit miljoni.

– Oho! – zēns pārsteigts iesaucās. – Bet kas tu esi šai valstībā?

– Es esmu Saldumu valstības prezidents. Mums viss ir tāpat kā pie jums, cilvēkiem, tikai esam saldumi. Un kļūdas dēļ es nejauši nonācu veikalā. Labi, ka tu mani nopirki un mani neapēdi, bet piekriti apciemot mūsu valstību. Citādāk viss būtu pagalam. Bet tagad es tev pateicībā dāvāšu visādus saldumus, kuri tev vien garšo. Tev nekas nebūs jāpērk, ko tu vēlēsies, tas tūlīt būs tavā ledusskapī.

– Paldies, bet es jau nemaz nezināju par tādu Saldumu valstību. – Augusts laimīgs murmināja. – Man tagad būtu jādodas mājās.

Viņi abi piegāja pie valstības malas, jo tā atradās augstu debesīs uz īpaša mākoņa, lai neviens nevar atrast. Bet tai brīdī uzpūta stiprs vējš un aizpūta mākoni tālu prom no tās vietas, kur lejā bija Augusta māja.

– Ak nē, ko es tagad darīšu, kā es tikšu mājās, un kur es tagad palikšu? – zēns bēdājās.

– Tu paliksi pie mums kādas dienas, – viņu mierināja saldējums Raibiņš, – Mēs diezgan ātri apceļosim apkārt pasaulei un tu atgriezīsies tai pašā vietā.

Viņi apceļoja pasauli trīs dienās, un tad Augusts dabūja visādus saldumus, kādi ir citās pasaules zemēs. Kad pagāja šis laiks, tad viņi bija turpat atpakaļ. Saldējums piestiprināja Augustam saldumu izpletni, un viņš lēca lejā. Laimīgi nolaidies uz zemes, viņš pārnāca mājās. Vecāki bija ļoti satraukušies, kur viņš trīs dienas bija pazudis. Augusts visiem stāstīja par Saldumu valstību, bet neviens viņam neticēja. Visi teica, ka viņš pats nopērk saldumus un liek ledusskapī, jo saldējuma teiktais tiešām piepildījās. Tad Augusts izauga liels un visu aizmirsa un pats arī vairs nekam neticēja, un tikai kādā smadzeņu kaktiņā vēl saglabājās atmiņas par neparasto piedzīvojumu.

3. stāsts
Autors: Velga Kusina, 9 gadi

Draugs saldējums

Saule spīd vai lietus līst,

Man ir draugs vislabākais-

Viņam vārds ir saldējums,

Mutē ātri kūstošais.

Lielā svelmē atveldzē,

Pelēcībā iepriecina,

Kārums tas vislielākais,

To ikviens bērns zina.

Sveiks lai dzīvo saldējums,

Lai tas visiem draugs,

Paliec vienmēr tieši tāds –

Visi reizē sauks!

4. stāsts
Saldējuma piedzīvojums
Autors: Elza Strazdiņa, 10 gadi

Reiz sadējuma stāsts bij šāds,

No piena bij šis lielais klāsts.

Ar šokolādi, zemenēm,

Un meža ogām, rozīnēm.

To sajauc kopā, uzputo,

Tad sasaldē un iepako.

Uz kociņa vai vafelē,

Vēl trubiņā un kastītē.

Jo vasarā ir bērniem prieks.

To apēst viņiem ir liels nieks.

Mums katru dienu gribas to,

Šo gardumu jaukāko!!!

5. stāsts
Leģendārais saldējums
Autors: Valters Galss, 19 gadi

Es piedzimu kāda neatklāta ģēnija darbnīcā, kas atradās Londonā. No svelmes, kas valdīja telpā varēju noprast, ka ārā valda neiedomājams karstums. Palūkojoties uz vienu no manām sastāvdaļām, kas bija sasalusi laima šķēlīte, es sapratu, ka esmu paredzēts kādam īpašam cilvēkam. Mans radītājs ap mani līkņāja un pie sevis kaut ko neskaidri murmināja.

-Tā, vēl mazdrusciņ citrona, tā, te vēl nedaudz laima sulas….-

Lai gan es nesapratu, ko viņš dara es jutu, ka mans izmērs aug ar katru mana radītāja kustību. Man pievienoja neskaitāmas interesantas sastāvdaļas.  Man uz galvas uzlika lielu sasaldētu zemeni, kas, pēc manām domām, no mana meistara puses nebija pieklājīgi, ar kaut ko tādu aizsegt manu unikālo personību, bet izdarīt es neko nebiju spējīgs. Tāpēc bija jāsamierinās ar likteni.

Pēc mirkļa mans saimnieks atkāpās un palūkojās uz mani. Viņš bija ļoti jauns puisi, nevarēja būt vecāks par divdesmit gadiem. Viņš bija ģērbies plānās drēbēs un viņa tumšie mati bija mitri no sviedriem. Tad viņš ierunājās.

-Cerams, ka mana mīļotā beidzot būs laimīga, kad saņems šo brīnišķīgo saldējumu. Par kuru es viņai biju lasījis grāmatās.- Puisis pasmaidīja un aizvēra vāku kas mani atdalīja no pārējās telpas.

Kad vāks bija noslēdzies es sajutu atvieglojumu, vairs nekusu un varēju izbaudīt mieru līdz brīdim, kad sapratu, ka neesmu vienīgais zem vāka. Man blakus stāvēja karaliska izmēra saldējums, kas bija pārklāts ar ķiršiem. Viņš lepni smaidīja un noraudzījās uz mani kā uz niecību. Man aiz muguras krāšņā kristāla traukā dusēja saldējums, kas bija pārklāts ar karameļu glazūru.

Mans miers nebija ilgs, vāks atvērās un mani paņēma tas pats jaunais puisis un izsteidzās ārā no tumšās telpas. Uz ielas valdīja nevaldāms karstums, sajutu, ka mana lepnā zemene lēnām spiežas man virsū. Es lūdzu visus saldējuma dievus, lai es ātrāk nokļūtu ēnā. Puisis laikam to saprata un iesteidzās kādā ēkā, kurā valdīja patīkams vēsums. Ēkas sienas greznoja gotiskas gleznas un trepju margas bija izveidotas kā mistiski nezvēri. Mans radītājs piesteidzās pie aizvērtām durvīm un uzmanīgi pieklauvēja.

Durvis atvēra kāda jauna dāma ar ogļu melniem matiem. Jaunais ģēnijs kaut ko noteica un dāma viņu ielaida iekšā. Tajā mirklī es sajutu ļoti lielu karstumu, kas  lika zemenei pazust manā sniegbaltajā ķermenī. Manu trauku novietoja uz galda pretī spogulim un jauneklis apsēdās uz dīvāna.

Tad es sevi pirmo reizi ieraudzīju spogulī. Es atrados kristāla traukā, taču mani ieskāva brūna vafeles garoziņa. Es biju izrotāts ar neskaitāmām laima šķēlītēm un zemene bija iegrimusi sniegbaltajās bumbiņās. Taču tas nebija viss, es vēl biju pārklāts ar citronu mērci, kas padarīja mani spīdīgu. Es pasmaidīju un uzlūkoju savu meistaru, ja viņa mīļotā nenovērtēs mani, tad viņa nav mana meistara vērta.

Istabā ienāca tumšmate, kas pavadīja meiteni, kurai bija gari zeltaini mati, kas mirdzēja saules staros. Viņai bija ļoti bāla āda un mans meistars piecēlās no sava krēsla.

Tikai tad es aptvēru, ka jaunā meitene ar zeltainajiem matiem un balto ādu ir akla. Taču mans meistars apsēdās viņai blakus un izstāstīja pilnīgi visu kā es izskatos un, ka viņš esot izmantojis visus viņas mīļākos augļus. Jaunā meitene pasmaidīja apburošu smaidu un noskūpstīja manu meistaru. Es biju lepns ar savu meistaru. Tajā mirklī jaunā meitene paņēma sudraba karotīti un notiesāja pirmo gabaliņu no brīnišķīgā saldējuma.

Tā sākas stāsts par leģendāru un traģisku mīlas stāstu, kam pamatā bija saldējums…

IZSAKI VIEDOKLI, KATEGORIJAS:

Komentāri ir slēgti.